Esam ar puisi kopā gadu. Nedzīvojam kopā, tiekamies tikai brīvdienās. Savā būtībā puisis ir diezgan ieturēts, taču tagad ir citādāk.
Pašā attiecību sākumā nedaudz vairāk kā pusgadu, ļoti ilgojāmies viens pēc otra. Viņš vairākkārt man atgādināja, ka manis pietrūkst, ka nevar sagaidīt kad mani satiks utt.. Viņš daudz uzupurējās manis labā, darīja faktiski jebko, lai mani satiktu arī kādā darbadienā.
Tagad pēdējos 3 mēnešus puisis pamazām izmainījās. Viņam priekšplānā izvirzās paša intereses. Pie manis viņš nebrauc, jo saka, ka esot naudas izdevumi sadzīviskās lietās, un negribas tērēt naudu degvielā. Vakaros ned.nogalē arī brauc prom uz savām mājām, jo svarīgi esot nākamajā dienā labi justies.
Manus centienus viņš nenovērtē. Piemēram, ja uztaisu maltīti, paldies nepasaka (lai gan tā bijis vienmēr), bet par to, ka viņš vēlētos mani redzēt, nekad vairs neuzsver. Nesaka, cik skumji ir atvadīties. Acīmredzot, viņu pat neapbēdinātu, ja kāda tikšanās izkristu. Viņš arī īpaši neizrāda iniciatīvu - tuvībai man viņu jāpielauž, viņš čīkst, ka negrib, kā arī es tikai viņu aplidoju. Viņš reti mani apķer, sabučo un samīļo.
Stulbākais tas, ka es joprojām neesmu mainījusi attieksmi, tikai arvien vairāk mīlu viņu, bet ko man darīt? Vai sākt runāt par šķiršanos ar viņu?
P.s., kad jautāju, vai tiešām attiecībās nav kādas problēmas, viņš skaidri pasaka, ka viss ir labi.
86
