Čau! Uzrakstīšu savu `sāpīti` par ko dažreiz aizdomājos :D
Zinu to, ka izskats nav galvenais dzīvē, ka pašpārliecinātība, smaids un sevis iznešana spēlē lielāku lomu nekā izskats, bet tomēr.. Katru reizi ieraugot kādu pēc manām domām skaistu sievieti - un tas var būt jebkas, kas man viņā patīk, sākot no sejas vaibstiem, sakoptuma, ģērbšanās stila, gaitas vai visa kopumā - es vienkārši apstulbstu, sāku sevi salīdzināt ar viņu, noniecināt sevi, vienmēr zaudēju šajās sacensībās savā galvā un sabojāju sev garastāvokli. Par ko jūs domājiet brīžos, kad redzat kādu sievieti, kas ir skaistāka par jums? Vai tik tiešām tas pareizais veids ir vienkārši apbrīnot, priecāties par viņas skaistumu un censties nesalīdzināt sevi ar viņu.? Atzīšos, ka man ar šo iet ļoti grūti, man ir grūti pieņemt, ka kāda cita tajā konkrētajā brīdī ir uzmanības centrā, ka citi skatās uz viņu, es to visu uztveru tik personīgi, pat nezinu kāpēc. Varētu jau es te ilgi filozofēt par šo visu un arī saprotu, kā vajadzētu darīt, tomēr dzīvē viss notiek savādāk.
Īsumā - par ko domājiet , kad redzat kādu skaistu sievieti vai redzat, ka jūsu draugs/citi cilvēki nopēta kādu skaistuli? Gribu iemācīties adekvāti reaģēt. Ceru uz diskusiju bez liekiem kašķiem :D
33
