Simpātijas (kaut vai bērnišķīgas) nesen māsai stāstīju, ka bija 3. klasē. :D Patika man puisis it kā no klases, sēdējām kopā, ķiķinājāmies, kad biju saslimusi mammai atstāja kartiņu, plastmasas gredzentiņu ko man nodot. Tas tā. Tad principā 16 gados bija nākamā draudzēšanās. Tur jau viss bija nopietnāk, kaut seksa nebija, bet tajā vecumā ļoti iemīlējos un tur bija kaut kas! Protams, tāpat nebijām nobrieduši, kam nopietnam un labi, ka nepadevos un nevainību nezaudēju, lai pēc tam paņirgātos čaļi savā starpā skolā. Man vispār bija ļoti bail, ka tas varētu notikt tā, ka citi varētu pasmieties. Zaudēju tāpat, protams, bet ne ar kādu, kurā biju tik ļoti iemīlējusies, ne skolā, ne tā...