Pilnībā piekrītu Neons viedoklim.
Pati dzīvoju citā valstī jau 5 gadus un, lai gan arī man bija ļoti smagi atstāt ģimeni, domāju par nākotni un sapratu, ka, turoties pie vecāku sāniem, nekad nerealizēšu savus sapņus un nesasniegšu mērķus. Joma, kurā jau kopš bērnības sapņoju sevi realizēt, Latvijā nebija ne pieprasīta, ne labi atalgota, līdz ar to sapratu, ka nevēlos visu dzīvi strādāt darbu, kuru nemīlu un dzīvot no algas līdz algai kā to, diemžēl, dara ļoti liels procents Latvijas iedzīvotāju. Nolēmu riskēt un mesties nezināmajā. Viegli negāja, taču soli pa solim izcīnīju savu vietu zem saules un tagad varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks. Kad palasu ziņas par notiekošo Latvijā, saprotu, ka mans lēmums doties prom, bija pareizais, jo tās nekārtības kādas notiek Latvijā, patiešām cilvēku spēj iedzīt izmisumā. Protams, var jau dzīvot ar klapēm uz acīm laimīgā neziņā, taču es neesmu tāds cilvēks - nemāku izlikties, ka viss ir skaisti un rožaini, ja patiesībā līdz skaistumam tik tālu kā līdz mēnesim. Par algām vispār neizteikšos. Diemžēl, ne jau visi var strādāt labi atalgotos darbos. Vienmēr būs nepieciešami gan sanitāri, gan medmāsas, gan apkopēji, gan sētnieki, taču, diemžēl, cilvēkiem, kuri strādā tādās profesijās, jāsamierinās ar tādu algu pabalstu, kādu vispār nevar un nedrīkst saukt par cilvēka cienīgu. Nekad nevēlētos saviem bērniem novēlēt dzīvi valstī, kurā nav ne jausmas, kas notiks rīt, nemaz nerunājot par tālāku nākotni. Manai vecmāmiņai, kura 40 savus dzīves gadus veltīja darbam medicīnā, ir 230eur liela pensija. Nē, paldies, es nevēlos sev tādu nākotni.
Dzīve ir tikai viena un tā jānodzīvo tā, lai esi laimīgs, pat ja tas bieži vien nozīmē izkāpšanu no svaas komforta zonas, dodoties pasaulē laimi meklēt.