Draugi

Nemēdzu staigāties ar savām draudzenēm, bet pa vīna glāzei šur tur iedzeram gan :)
Kā tas ir, ka negribi draudzēties ne ar vienu?

Es varu runāt ar kolēģēm darbā ,būt draudzīga un tā ,bet lai ietu dzert kafiju,vīnu ,pļāpāt man negribas ,es nezinu kas notiek ,agrāk tā nebija ,pat prasījās jaunas kompānijas ,jauni draugi ,A tagad .Vecums ?:-D

Ir. Pāris draudzenes un divi draugi. Pārējos uzskatu par paziņām. Izklaidēties un spēles uzspēlēt var arī ar paziņām. :) Sirdi izkratīt un uzklausīt gan, domāju, tikai ar īstiem draugiem. Un tie pierādās laika gaitā, uzreiz jau nesapratīsi, ir vai nav.
Plus, draudzību, tāpat kā attiecības, vajag kopt, lai tā turpinātu būt līmenī.

Jo vairāk iepazīstu savas ilggadējās draudzenes, jo labāk saprotu, ka nav pa cełam. Šodien nonācu pie interesanta secinājuma - man vińas vajadzīgas, lai būtu par ko šokēties..

Nē, nav.

Es it kā esmu cilvēks, kam ir arī labi pašai ar sevi.. bet lieliskas draudzenes - tā ir vērtība, labāka dzīves kvalitāte :)

Ir draudzenes, bet tālu. Vnk gadiem uzturam sarunas, ja ir iespēja, tad tiekamies un ciemojamies viena pie otras. Mums tagad visām tāds ģimenes periods - visas precētas un jau pa vairākiem bērniem, bet daži no tiem vēl gana mazi. Nav daudz laika un iespēju dzert vīnus un apcerēt dzīvi, pastaigāties utt. Taču uzskatu, ka draudzenes ir tiešām īstas un pārbaudītas.

Jo kā saka vecāka palieku,jo vairāk saprotu,mazāk draugu jo labāk.:-)

Šobrīd Nav un negribas. Ir tikai no skolas laikiem tās vecās un "pārbaudītās" palikušas.Vismaz zinu kādi kurai tarakāni galvā ar ko arī varu sadzīvot. Iepazīstoties ar jaunām sanāk katru reizi vilties. Takā nē paldies. Ir ko darīt arī ar bez draudzeņu klātbūtnes katru dienu.

Ģimenē ienākot bērniem, gribot negribot sanācis atsvešināties no draudzenēm. Ceru, ka situācija mainīsies, kad bērni būs paaugušies. :) Tomēr jau prasās komunikāciju sieviešu lokā ārpus ģimenes.

Man īstākais draugs ir māsa! Citu tarakānus īsti nespēju pieņemt un parasti vilšanās no tām jauniegūtajām vien sanāk.

Ir cilvēki ar kuriem vairākus pudus sāls ir gadījies apēst(poētiski izsakoties), bet tādu ir ļoti maz. Situāciju vēl vairāk maina tas,ka vienam otram sākas "stārķu uzlidojums" un rodas citas prioritātes

Pastaigāties parasti neejam, bet nu pasēdēt bāros, restoranos vai mājās gan.
Ir man dažas pavisam tuvas draudzenes, un tad ir bariņš ar draudzenēm, kuras nav tik tuvas, bet par paziņām arī nevaru saukt, jo tas ir kas pavisam virspusējs.....
un es īsti neizprotu teikumu

Jo kā saka vecāka palieku,jo vairāk saprotu,mazāk draugu jo labāk.

nu, kā tas var būt? ko tas var dot, ja viņu ir mazāk nekā vairāk??
labi draugi ir praktiski otras ģimenes vietā.
varbūt cilvēki nespēj atšķirt, kas ir draugs un ko ir iedomājušies par draugu esam.

Ir man dažas pavisam tuvas draudzenes, un tad ir bariņš ar draudzenēm, kuras nav tik tuvas, bet par paziņām arī nevaru saukt, jo tas ir kas pavisam virspusējs.....

+++
Attiecīgi jā, ir. Un ar to lepojos! Un piekrītu viedoklim, ka draudzība ir jākopj - tā nav vienvirziena iela, kur viens tikai iegulda, bet otrs - pieņem.
***
Un arī Sognares piebilde šķita tāda.. nedaudz interesanta. Viena lieta, ja draugi Tev nav vajadzīgi, jo tā Tu juties, negribi citu cilvēku klātbūtni un viss. Bet labi draugi (nevis random paziņas) ir zelts, tā ir kā ģimene, dvēseles radinieki.

Man liekas, ka katram tas vārds "draudzība" nozīmē ko citu. Piemēram, te arī vairākkārt izskanēja, ka draudzenes būs tās, ar kurām vari izkratīt sirdi vari utt., bet man ir draudzenes, ko uzskatu par draudzenēm, bariņš turamies kopā jau no skolas laikiem, netiekamies ļoti bieži, reizi 3 mēnešos apmēram, bet izsmejamies, izrunājamies, arī pakratām sirdi, ja kaut kas nopietns, bet bieži vien izvēlamies vienkārši labi pavadīt laiku. Bet man viņas ir draudzenes, tādas pašas kā tās, kurām tiešam varu piezvanīt un pinkšķēt, lai gan man galvenais ir sajūta, ka visām savām draudzenēm varu jebkurā laikā piezvanīt.
Un es nekaunos no tā, ka es vairākus cilvēkus uzskatu par draugiem, man patiešām ir daudz draugu un vēl jo vairāk paziņu, protams, ir draugi, ko līdz kaulam uzskatu par daļu no manis, ir draugi, kuri man ir ļoti tuvi.
Un man ir nepieciešamība pēc cilvēkiem.

Man ir divi tuvi draugi, draudzējamies jau no bērnudārza laikiem. Sazvanāmies, ciemojamies cits pie cita, tiekamies brīvdienās. Esam informēti par visu aktuālo cits cita dzīvē. Man draugi ir ļoti, ļoti svarīgi, viņi man ir ģimene.

Nav man draugu vispār...dažreiz tas traucē, bet vienalga īsti nemaz negribu ar kādu kontaktēties, es nemāku atrast jaunus draugus, pietiek ar māsām un drauga draugiem.

Man nav draugu. Man ir paziņas. Visticamāk dēļ manas viedokļu nesakrišanas un neuzticības man tādu nav. Vienīgais cilvēks, kuram varu tā pilnībā uzticēties, stāstīt visu ārpus ģimenes ir mans puisis, viņš ir arī kā labākais draugs pie reizes. Reizēm sajūtos ļoti tizli, ka man nav šo draugu, jo atceros, cik labi bija tad, kad bija.. Bet, kad šis drudzis pāriet sadzīvoju un ļoti noder iggy azalea - team dziesmas vārdi '' baby i got me, only friend i need, playin on my team''

Ir, bet ne daudz. Uzskatu, ka draudzība ir jākopj, tāpat kā jebkuras attiecības un tas prasa laiku, kura, gadiem ejot, kļūst arvien mazāk. Tāpēc man nav daudz draudzeņu, bet tās, kuras ir, ar tām varētu kopā ne tikai vīnu dzert un sirdi kratīt, bet arī kalnus gāzt un vajadzības gadījumā arī līķi paslēpt. Neesmu super atvērta jaunu draugu iegūšanai, jo man gluži vienkārši trūkst laika, labāk veltu to jau esošo draudzīgo attiecību kopšanai. Draugi ir milzīga vērtība, tā ir kā otra (vai reizēm pat pirmā) ģimene. Uzskatu, ka muļķīgākais, ko dzīvē var iesākt, ir norobežoties no draugiem tiklīdz pie apvāršņa parādās vīrietis vai arī tiek veidota sava ģimene. Ir vērts papūlēties un atrast laiku gan vienā, gan otrā frontē.

Ir 3 labākās draudzenes. Pārējās vienkārši paziņas, ko varu satikt, parunāt. Man būtu skumji, ja nebūtu draudzeņu, ar vīru, nepietiek, vajag draudzeņu satikšanos, vīna iedzeršanu, klačiņu uzsišanu :D