Labs vakars!
Rakstu ne īsti ar nolūku lūgt palīdzību, bet iespējams kāds/-a iespējams padalīsies savā pieredzē, padomā, ieteiks, kur meklēt padomu, vienkārši patērēs laiku, palasot kā citiem iet vai tml.
Nezināju, kurā tēmā iederētos mans raksts, bet laikam galvenokārt runa iet par attiecībām ar sevi un citiem.
Runa iet par jēgu visā, kad neredzi jēgu nekam, vēloties rast izeju bez izejā.
Ieskatam: Vēl joprojām nespēju saprast, ko vēlos karjeras ziņā, kādā virzienā, pabeidzu mācības augstskolā vienkārši mācīšanās pēc. Vairāk mācīties nespēju atļauties, jāstrādā pilnas slodzes darbs, neklātienē nesaskatu jēgu mācīties, uzņemties vēl vienu studiju kredītu. Darbā īsti nav veicies, aizgāju no darba, jo izlēmu, ka laikam beidzot ir jābūt pašcieņai pret sevi un nevajag sevi ļaut pazemot augstāk stāvošajiem, taču tālāk darba tirgū sevi neredzu, kaut vēlētos pašizaugsmi, arī domājot par nākotni, ka vēlētos stabilu darbu. Sēžu uz bezdarbniekiem, kūkoju, dzenu sevi depresijā, ik dienu uzklausu mammu, kura man borē prātu par bijušo draugu, ka jāiet meklēt darbs tajā jomā, kurā izstudēju. Labprāt, jā, izietu kursus, bet atkal finanses, ja nu neatrodu darbu laicīgi, būšu iztērējusi naudu un nebūs no kā dzīvot un tad es atkal atgriežos kūkošanā. Īsti hobiju man nav, laikam skatīties cv.lv portāla sludinājumus, kuros sevi neredzu, seriālus un kūkot.
Protams, kur nu bez attiecībām, esam kopā gadu, nav skaistākais mīlas stāsts, puisis nav no vienkāršākajiem, tā teikt ar lielu bijušo bagāžu un laikam ar tādu slavu, mazliet arī pievīlies, kad sākām tikties, pēc pāris mēnešiem uzgāju saraksti, kur bija sarakstījies ar citu meiteni, bija arī tikušies. Nez kā ir čalim rakstīt un sūtīt vienus un tos pašus pielikumus divām meitenēm? Tāpēc apakšā mazliet vilšanās un tāda kā otrās sajūta, nesanāca ar to, paliku es. Attiecībās nav iniciatīvas uz lietām un īsti arī sarunu. Nejūtos brīvi tajā ko daru un kā viņš uztvers, kaut gan zinu, ka viņam tā nav. Vienmēr ir tāda sajūta, ka tiek kkas slēpts, aizraušanās ar totalizātoriem, parādi un aizņēmumi, labi, kamēr man neprasa naudu, mani tas nesatrauc, bet tas ietekmē tādā ziņā, ka nespējam pat aiziet uz randiņu, kur nu vēl paceļot vai ko citu domāt par nākotni. Esmu tik daudz runājusi, ko vēlēto darīt kopā vai tml, bet liekas viņam tas neienteresē, ir egoists vai kas. Ja nav naudas, vai nespētu iekrāt, tad tā, lai arī pasaka, jēgas uzdot jautājumus nav, jo atbildes nekad nesaņemu. Reāli cilvēkiem mūsu vecumā ir mašīna vai stabils darbs. Liekas abi kopā esam nabagi bez izaugsmes un es vienkārši izdziestu kā cilvēks.
Lai nu kā, nespēju tikt galā ar savām emocijām un rast kādu risinājumu. Risinājums protams ir, iet meklēt darbu, strādāt, dzīve iet uz priekšu, varbūt tad nedomātu arī par attiecībām un likstām tajās. Neuztvert visu tik depresīvi, arī attiecību ziņā, bet nav jau tā, ka nav arī ikdienas strīdi vai mazās nesaprašanās un viss tikai kāpj un kāpj un neesmu cilvēks, kurš spēj palaist visu vaļā un nepieķerties. Nezinu kā justies laimīgi attiecībās, ja nevēlies pazaudēt cilvēku un, ja iespējams būtu gatavs palaist cilvēku, vai to nenožēlotu..
Paldies :-)
34
