Labs vakars, meitenes!
Diskusijas "visi darbi riebjas" iespaidā nobriedu tomēr izveidot šo tēmu un padalīties ar jums, varbūt arī saņemt kādu vērtīgu padomu, ieteikumu. Lieta tāda, ka es strādāju par pārdevēju-konsultanti nelielā veikaliņā un man ļoti patīk mans darbs. Šo darbu no sākuma biju plānojusi kā papildus ienākumu avotu paralēli studijām, tagad vēl joprojām mācos un strādāju, bet mani šis darbs tik ļoti iedvesmo, ka pat atnākot no darba uz mājām jau sāku domāt, ko rīt uz darbu vilkšu, kas veikalā jāizdara utml. No rīta nav tādas domas "bāc, atkal uz to pretīgo darbu", man patīk taisīties, gatavoties, darbā arī ļoti reti kad jūtos nogurusi. Patīk strādāt ar klientiem, apkalpot, piedāvāt kaut ko, šad tad arī vienkārši aprunāties ar viņiem, pasmieties. Šis darbs man palīdzēja kļūt atvērtākai, nebaidīties no komunikācijas ar cilvēkiem, kļūt atbildīgākai. Bet problēma tāda, ka mani neviens ģimenē nesaprot un neatbalsta. Jā, darbs nav no prestižākiem, tāpēc, varbūt, var saprast vecāku uztraukumu par manu nākotni. Es arī ik pa laikam aizdomājos, ka ar mani nav viss kārtībā, kā var tik ļoti fanot par pārdevējas darbu? Citiem cilvēkiem manā vecumā ir kaut kādi mērķi, sasniegumi, bet es vēlētos kļūt par veikala vadītāju. Šausmas, dažreiz tiešām kauns par sevi, tāpēc nevienam reālajā dzīvē nekad nestāstu, ka man tik ļoti patīk pārdevējas darbs.
Vai ir kaut kādi ieteikumi, kā motivēt sevi mainīt uzskatus, sākt uztraukties par savu nākotni? Saprotu, ka bez vecāku palīdzības nespēšu sevi uzturēt ar šādu atalgojumu, tāpēc pēdējā laikā arvien biežāk domāju, kā atbrīvoties no rozā brillēm un atgriezties reālitātē, ka tas nav darbs, kur pieaugušam cilvēkam strādāt!