Visi darbi riebjas

Tev kaut kādi hobiji, intereses ir? Ja ir, skaties tajā virzienā.

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka darbs nav tā īstā vieta, kur meklēt prieku, aizrautību, tas tomēr ir darbs. Protams, ir forši, ja tev darbs ir sirdslieta, bet nu reti tā gadās.
Iesaku darbu uztvert kā peļņas avotu, kas ir vienkārši jādara un viss, pārējās visas vajadzīgās sajūtas meklēt ārpus darba.

Ņemot vērā, ka darbā pavadām lielāko dienas daļu, tad tomēr ieteiktu meklēt tādu, kas ja liek sajūsmā sist plaukstas, tad vismaz neizraisa riebumu. Ne jau velti saka, ka Atrodi darbu, kas patīk, un Tev vairs nebūs jāstrādā.

Ko Tev viirs saka, kad tu vinjam pazinjo, ka neesi radiita darbam? :D
Bet ja nopietni, varbuut tomeer taas dazhaadaas jomas ir kaut kaadaa zinjaa liidziigas bijushas? Piemeeram visas birojaa pie datora? Vai visas apkalpojoshajaa sveeraa?

Man ir ļoti līdzīgas sajūtas. Kur vien esmu strādājusi, man neviens darbs nav paticis, es vispār esmu dabiski slinks cilvēks un man nepatīk strādāt. Bet nauda jāpelna, tā ka nekas cits neatliek. Varbūt tiešām tev ir kādas intereses, ko varētu īstenot kā darbu.

Man ar VISPAR nepatik stradat. Celties un iet no irta uz darbu tracina, tracina ka nevaru darba izveleties ar kadiem klientiem, kolegiem komunicet... maja man loootl, loti patik, un viemre bijis ko darit. Bet nu ir japastrada ....tada ta dzive. Tapec ja aks neatik vesa miera varu mainit darbu... savs pluss.

Man ļoti ilgi bija tā, ka darbs nepatika, bet strādāju daudz, padevās, tāpēc arī par to, ka nepatīk, īpaši nedomāju, vienkārši darīju.
Pēdējos divus gadus praktiski visu maiju un vēl visus vasaras mēnešus nestrādāju, tas nav atvaļinājums, vienkārši eju prom no darba, pirmo reizi tā darīju, jo mainīju dzīvesvietu, otro reizi tāpēc, ka vienkārši gribēju. Šoruden atkal sākšu strādāt, bet citā, sev svešā jomā. Tas, protams, pie apstākļiem, ja vari tā atļauties. Varbūt ir vērts padomāt par to, kā tos deviņus mēnešus gadā strādāt vairāk, pelnīt vairāk, lai būtu iespēja to atlikušo daļu gada nestrādāt. Nu vismaz mani šī lielā pauze ļoti restartē. Un tad sanāk gan strādāt, gan nestrādāt.

Izlasi šo grāmatu: https://www.amazon.com/Job-Love-School-Life/dp/0993538754
Vērtīgākie 12 dolāri manā dzīvē ;-) Šī grāmata ļauj saprast, kas tev patiesībā ir svarīgs darbā, lai tu būtu laimīga - un ļoti iespējams, ka tas ne tuvu nav tas, ko tu domā! Ļoti, ļoti rekomendēju izlasīt un tiešām iedziļināties!

Pazīstama situācija. Bet vēl trakāk ir tad, kad ne tikai saproti, ka nekas nepatīk, bet ka apzinies, ka tam, kas patiesi tev patiktu un par ko tu domā ik dienas, esi par vecu un vari vienīgi sevi šaustīt ar "kur tu biji agrāk".

Es visu laiku tā domāju par sevi, ka labprāt būtu mājsaimniece, rūpētos par māju, par bērniem un uz darbu neietu. Arī šķiet, ka neesmu radīta darbam. Neesmu karjeriste.

Es gan uzskatu, ka "visi darbi riebjas" liecina nevis par to, ka tev riebjas strādāt, bet par to, ka tev ir šaurs redzesloks attiecībā uz to, kas ir "visi darbi". Ir neskaitāmi daudz dažādu darbu un nodarbošanos, kuri tev varētu patikt. Cits jautājums - vai tajos darbos var nopelnīt pietiekoši, lai justos labi? Vai prastu sevi tajā profesijā pasniegt tā, lai ar to pelnītu? Vai šāda profesija vispār ir iespējama Latvijā? Plus, zinu neskaitāmas profesijas (manu ieskaitot), kur nav normēts darba laiks.
Dažas idejas:
- kāzu organizators
- florists
- suņu aprūpētājs patversmē vai staidzinātājs, vai frizieris (ja patīk dzīvnieki)
- bērnudārza audzinātāja (ja patīk bērni)
- konditors (ja ir laba izdoma, prasme dekorēt)
- someljē
- gultu testētājs
- blogeris
- viesu nama vadītājs
- bērnu ballīšu organizators
- kurjers (ja patīk braukt ar auto)
- krāsojamo grāmatu vai kādu citu grāmatu mākslinieks
- apģērbu dizaineris
- modele (plus size, ja garšo ēst)
- friziere
- leļļu izgatavotājs
- SPA administratore (iedomājies, visi cilvēki nāk priecīgi, relaksēti)
- jaundzimušo preču veikala pārdevēja (arī visi nāk priecīgi)
- kāzu kleitu šuvēja
- lidmašīnas pilots
- stjuarte
.........

Strādā par mājsaimnieci? Pie kāda cita?
Bet man arī vairāk liekas, ka šeit ir savā ziņā prāta vaina...