Gaidām

elzaelza, viegli runāt - jācenšas uztvert mierīgāk... Sākums arī man bija grūts... naktīs dažbrīd pat cēlos reizes 20 un tad, kad ir besis/izmisums/nespēks/nesaprašana - viegli teikt - neraudi! Es arī esmu izlējusi miljoniem asaru bērnu dēļ... Sākumā, kad slimoja, mazais vispār - kā slimo, tā vismaz 39.5. Nu un tas, ka es raudu, jo man žēl mana mazā bērna, nozīmē, ka es slikta māte?
Vai atstājot bērnu, lai izietu ar vīru/mierīgi aizbrauktu uz veikalu/aizietu pie friziera, ir šausmīgs pārkāpums?
Jā, un es tiešām nezināju, ka būt par mammu ir ļoti, ļoti grūti, kamēr par tādu nekļuvu!

elzaelza, drīkst zināt, kas tā par literatūru? Esmu redzējusi kaut kādus pētījumus, ka noteiktos apstākļos bērniņa raudāšana ir "tikai raudāšana" un neradot papildus stresu, bet tāpat arī pastāv viedoklis, ka raudāšana ir komunikācija un ignorējot to, tiek ignorētas bērna vajadzības. :-/

Es atkal šādu nostāju nesaprotu. Nesaku, ka ir labi būt psihai un čīkstošai māmiņai, bet ļaut bērnam gultā nobrēkties.

Kāds ir Tavs risinājums šādai situācijai? Kuram kļūs labāk no tā, ka sēdēsi klāt bērnam, kuram autiņbiksītes tīras, punčuks pilns un visādi citādi viss ir šķietami kārtībā, bet kurš iespējams vienkārši ir sastresojies no dienā piedzīvotā vai varbūt nabiņa niez? Man nav ļoti mierīgs bērns, bet redzu kā bērns izmainās, kad ir izraudājies. Kļūst daudz mierīgāks un lēnām sāk saprast, ka raudāšana bez iemesla nekādi mani neietekmē un tādā veidā nespēs tikt pie kārotā. Būs vien jāiemācās parādīt vai jāsaprot, ka kārotais netiks saņemts. Šis gan par bērnu vecumā, kurā var saprast raudāšanas iemeslu.

Breivik, Tev laikam pašai arī patīk, kad ļauj izraudāties un nelien mierināt, vai ne?

Nu gan, Salomē, kā Tu vari salīdzināt mazu bērnu ar pieaugušu cilvēku? Tas tāpat kā teikt, ka zīdaiņi mīl vecākus. :-D

Zīdainim vecāki ir pirmie, kuri var parādīt, kas ir mīlestība.

Zīdainim vecāki ir pirmie, kuri var parādīt, kas ir mīlestība.

bet no kurienes tu ņēmi , ka mēs nerādām , kas ir mīlestība un nemierinam ? Atkal jau neredz to atšķirību . Uzrakstīju taču , ka pārliecinās , vai viss ir labi , pamierina kādu laiku , bet nu cik ilgi mierināt , ja zīdainim uznāk brēkšanas periods ? Tā tak tiešām var saiet sviestā . Un ne jau ar mīlestību te sakars , bet ar veselo saprātu :) Man arī žēl , ka raud , bet , ja redzu , ka raud tāpat vien , jebkā es neucinātu , tad atliek samierināties , nolikt gutiņā , pievērt durvis un pa to laiku censties izdarīt kaut ko jēdzīgu - pagatavot ēst , nomazgāt galvu vai banāli pakārtot māju . Pēc laika ienākt , ja vēl raud , pamēģināt pamiernāt vēl . Tā tās lietas notiek un nevienam no tā nav sliktāk , tikai pat labāk , jo var uzspēt ar mājas darbiem un arī savu psihi nav jābendē tikai tāpēc , ka mazajam vienkārši gribas pakliegt .

Elzaelza - ja tu savu komentāru rakstīji man, tad es jau augstāk pieminēju, ka negribu padziļināti rakstīt par savu situāciju. Protams, es pirms grūtniecības zināju, ka zīdaiņi raud, bet neiedziļinājos tajā, ka bērnam var būt visādas veselības problēmas! Nekas ļoooti traks, bet pietiekošs, lai izraisītu ilgstošu diskomfortu. Un uzmini kādā veidā bērns izrāda to diskomfortu...! Tam visam bonusā ļoti slikts miegs, mēdz mosties katru stundu pa nakti! Pamēģini nepagulēt 1 nakti, 2 vai 3... vai varbūt visu gadu rauties no miega dēl bērna raudāšanas un pa jaunam midzināt.... tad smaidīsi kā pavasara saulīte ne? :) no tām ves.problēmām šķiet ka palicis baigi jūtīgs un atstāt vienu lai paraud, nav variants un nestrādā. Vsp no malas jau tā nesaprast kam citi cilvēki iet cauri. Tas ka tev viss ok, viegli un bez problēmām, nenozīmē ka visiem tā ir. Es varbūt kkā ne tā uzrakstīju savu pirmo komentāru, ka es tev liekos tāda čīkstīga māmiņa, drīzāk gan nogurusi, bet nu ko es tur iešu skaidroties :)

Zīdainim vecāki ir pirmie, kuri var parādīt, kas ir mīlestība.

Mīlestība nav kaut kas, ko var tā vienkārši iemācīt - ne jau zīdainim, kura smadzeņu kapacitāte ir pārāk zema, lai spētu uztvert šādu informāciju. Tas, ka mēs ļaujam bērnam raudāt, nenozīmē, ka mēs viņu nemīļojam, neizturamies labi. Neļaujot bērnam raudāt, jūs drīzāk kaitējam nekā darāt labumu. Tik ļoti jūtīgi mēs esam kļuvuši pret šīm lietām.

Par to raudāšanu - varbūt lielākiem bērniem ir reizes, kad "atstāt izraudāties" ir labākais situācijas risinājums, bet ne jau zīdainītim .. vismaz es savu 7 mēnešus veco bērniņu vienu raudam nekad neatstātu, bet tas arī tāpēc, ka tāpat vien viņš nekad neraud .. vienmēr ir iemesls un 99 % gadījumu pienākot klāt, paglaudot galviņu vai paņemot rokās, bērns vairs neraud .. (t) Turklāt ja laicīgi tas netiek izdarīts - bērns sāk raudāt histēriskāk un tad ir visai grūti mazo nomierināt .. domāju, ka tādiem maziņiem mammas tuvums ir nepieciešams un tik mazu bērniņu (nu līdz gadam, diviem) atstāt raudam ir hmm.. diezgan nežēlīgi .. (t)
Par situāciju kā tādu .. hmm, nu pirmie mēneši bija diezgan traki, jā .. viss jauns, nezināms, sev laika vispār nav .. bet jo dienas, jo paliek arvien foršāk un interesantāk un es laikam teiktu, ka vieglāk arī. Mums gan tās sliktās dienas ir reti, kad vēderiņš sāpēja un tagad, kad zobiņi šķiļas, ir mazliet trakāk, bet kopumā laikam nevaru sūdzēties par negulētām naktīm, aukstu kafiju un sabiegtu nervu sistēmu .. jāpiebilst, ka bērnu nevienam neatstāju, pagaidām šķiet pārāk maziņš, lai atstātu omēm, draugan gan esmu atstājusi kādas 2 vai 3 reizes un pāris stundiņām. Pietrūkst, protams, mazliet laika sev vienai, bet to es nekad nemainītu pret laiku, kuru varu pavadīt ar savu mazo (l)

Par krūtsbarošanu - mums tā īsti neizdevās, līdz 4 mēnešu vecumam baroju ar savu pieniņu ar pumpīti atslauktu, tad piena palika mazāk un devu maisījumu, līdz pavisam drīz arī pārgāju tikai uz maisījumu .. bet mans mazais jau kopš 3 mēnešu vecuma ar retiem izņēmumiem izguļ visu nakti, nu sākumā tas bija 6 - 7 stundas, tagad jau 7 mēnešos sanāk kādas 8 - 10 stundas .. :) Ja varētu pati barot ar krūti - neuzskatītu to par problēmu, var atrast, kur pabarot, piesedzoties :) No sākuma dikti pārdzīvoju par to, ka pati nevaru barot, tagad nezinu .. 4 mēneši arī šķiet ok, kurus tomēr manu pieniņu dabūja, atkritīs vismaz probēmas pārtraukt krūtsbarošanu, bet nu tā visa sākuma čakarēšanās ar atslaukšanu bija tiešām milzīgs murgs, tas laikam visvairāk bremzē lēmumu par labu nākamajam |-)(t):-D

Es arī nevaru iedomāties sevi atstājam zīdaini pabļaut (t) Meitai tas kā likums beigsies ar histēriju un tad stundu varēšu aptekalēt mierinādama. Tik mazi bērni arī neraud bez iemesla tomēr. Es gan tagad runāju par zīdainību.

Atkarīgs, kāds vecums, bet bērniem ir brīžiem jāizbļaujas tāpat vien, skan kaut kā skarbi un nepareizi, bet ne vienmēr tam ir baigais iemesls, vienkārši cilvēciņš aprod ar pasauli, kaut ko ierauga, sajūt, bieži gan vienkārši izlādē emocijas, jo tas ir vienīgais veids, kā to darīt, jo neko citu nemāk. Ar raudāšanu sajūt, ka var panākt, ko vēlas, apmēram tā, ja ļoti jāvienkāršo, tāpēc šis periods daļai ieilgst.

Pat ne ''jāizbļaujas'', jāizlaiž emocijas, jo pieauguši cilvēki ar to iemācās tikt galā citādāk, bet bērniņam šādu prasmju vēl nav.

Par raudāšanu-kad bija zīdaiņa vecumā, tad arī nevarēju atstāt, lai paraud. Tagad, ka 3 gadi, tad protams, ka bļauj arī tad, ja netiek darīts viņam pa prātam, tad gan es īpaši neņemu vērā.
Brazil tā tiešām ir, ka visas grūtības aizmirstas, kad bērnam ir 2-3 gadi. Man ir aizmirsies un liekas, ka viss bija super. Bet nu ja tā atceros baigi traki arī nebija. Lielākais trakums bija pirmie 2 mēneši, kad baroju jaukti un pati par to pārdzīvoju. Pa nakti, lai ēstu cēlās it kā 1x , bet tā ēšana aizņēma ap 2 stundām. Rakstot atceros vēl vienas grūtības pirmajās 2 nedēļās bija pienācis svars klāt 100gr un daktere lika barot ar maisījumu un dot ēst pēc 2.5 stundām. Sanāca tā, ka tas mazais bija jāceļ augšā, tas bija reāli grūti. Pēc tam man mamma veda pie prāta, lai taču guļot, kad piecelsies, tad barosi. Tad nu tā arī darīju un bija pašai vairāk laika sev. Slavenās kolikas gan nebija. Arī tagad bērnam ir visādi niķi, raudāšana un slimošanas, kad man kā mammai ir grūti, jo reāli tu redzi, ka bērnam grūti, sāp, bet baigi jau palīdzēt nevari tik vien kā iedot zāles un mīļot.
Bet tās visas grūtības atsver, kad bērns tev apķeras apkārt un pasaka mīļa mamma, iedod buču.