Apnikusi auto vadīšana?

ceļā uz mērķi ik pa laikam būs grūti lēmumi, kur būs jāizšķirās starp jau ierasto kārtību un iespēju palikt uz sava mērķa sasniegšanas ceļa.

Redzi, ir tāds likums 80/20. Manā gadījumā 80% jau ir sasniegti, atlikuši tie 20%. Kuri ir vai nu grūti sasniedzami, vai vispār nesasniedzami.

Izskatās, ka tad, ja Tev jāapstājas, paliec par kašķīgu pensionāru:-) - nav uzbrauciens, drīzāk atzinība. Tā, ka jāmēģina vien būs arī atlikušos 20% sasniegt, jo ar ko tad nodarbosies, ja tagad šo domu atmetīsi?

Izskatās, ka autors visu laulības dzīvi ir nevis kompromisus meklējis kopā ar lauleni, bet to vien daeījis kā piekāpies un upurējies, un tad nu tagad pacietības mērs ir pilns un sāk kā mazs bērns kaprīzēties un ieciklēties uz visādu fuiņu...(t) Agrāk vajadzēja meklēt iespējas un ceļus kā dzīvot tā kā gribas. Tagad tā pēkšņi, kad visu mūžu esi bijis zem sievas tupeles un visā viņai piekāpies, protams, ka tevi neviesns nopietni vairs neuztvers.:-P

to vien daeījis kā piekāpies un upurējies

Precizēšu - esmu piekāpies jautājumos, kur mana sieva ir bijusi kompetentāka. Tāpat kā viņa ir piekāpusies jautājumos, kur kompetentāks esmu bijis es.

visādu fuiņu

Subjektīvs viedoklis. Gan jau atradīsies arī jautājums, kas Tev šķitīs nopietns, bet citiem - fuiņa.

Risinājumu var atrast tikai, ja abi ir gatavi ieklausīties otrā, apsvērt otra teikto (tas nozīmē, ieklausīties bez mērķa atrast tikai mīnusus otra teiktajā) un abi ir gatavi kaut kāda līmeņa kompromisam (tas nenozīmē, ka risinājumam obligāti jāietver "vidusceļš"). Pašreiz Tev ir problēmas likt viņai Tevī ieklausīties (šajā konkrētajā jautājumā), līdz ar to diez vai kāds progress ir paredzams. Vai visas sarunas esi sācis līdzīgā stilā?

Vai visas sarunas esi sācis līdzīgā stilā?

Es ar pieaugušiem rīcībspējīgiem cilvēkiem runāju lietišķi un konkrēti. Un šajā gadījumā pretējai pusei šis jautājums vispār nešķiet sarunas vai apspriešanas vērts.
Nu labi, cits piemērs. Ir cilvēki, kam 100% nepatīk kāda konkrēta aktivitāte - visviens, vai tā būtu niršana ar akvalangu vai gari pārlidojumi ar lidmašīnu. Kāda jēga atkārtoti viņiem ko tādu piedāvāt, mainot sarunas shēmu? Tās nē jau vienreiz ir pateikts.

Lietišķa konkrēta runāšana ir, manuprāt, laba taktika. Bet īsti nepiekrītu, ka nav jēgas atkārtoti ko piedāvāt (protams, Tu jau pazīsti savu sievu labāk), jo cilvēkus vada dažādas motivācijas, piem., kā runājot ar kolēģiem - lai pierunātu vismaz apsvērt, piem., kādu jaunu ideju, var nākties dažādi prezentēt vienu un to pašu ideju dažādiem cilvēkiem. Ja līdz šim esi "spiedis" galvenokārt uz "man ir apnicis" pogas un pārējie iemesli ir pieminēti tikai sekundāri, tad varbūt ir vērts padomāt, kas varētu būt tas, kas Tavai sievai interesēs pietiekami, lai neizliktos par kurlu (tikai izteiciens), jo skaidrs ir tas, ka Tavs "apnicis" uz viņu neiedarbojas (var, protams, šeit apzelēt, cik tas taisnīgi/netaisnīgi, bet problēmu jau tas neatrisinās).

kas varētu būt tas, kas Tavai sievai interesēs pietiekami, lai neizliktos par kurlu

Tad man ir kaut kā jāpierāda, ka minētā opcija nav downshifting's.
Mūsu kopā pavadītajos gados praktiski visās jomās ir bijis kāpums. Un man rādās, ka viņa vēl nespēj pieņemt (ne manā, ne arī savā kontekstā), ka jaunāki nepaliekam. Un ka tas, kas kādreiz patika (un bija darāms bez piepūles vai ar mazu piepūli), tagad vairs nešķiet tik pievilcīgs (vai arī prasa iespringšanu).

Tad man ir kaut kā jāpierāda, ka minētā opcija nav downshifting's.

Izklausās pēc plāna - veiksmi ( īpaśi, ja viņai nepatīk vārds "vecums" :-)).

Jā, veiksmi... nez vai tāda mode tuvākajā laikā uznāks, kā hipsteriem ar bārdām...
Un vārds vecums viņai nepatīk. Turklāt viņa ir gandrīz 10 gadus jaunāka par mani.

v35, un tad visu laiku atkārto ''vecums, vecums''? :D

Es tomēr vēršu uzmanību uz to, ka par vairākām kārtām nopietnākus jautājums ir bijis iespējams izlemt daudz ātrāk.

Te jau ar pašu problēmu risināšanas sistēmu kaut kas nav kārtībā, ja apgalvo, ka nopietnus jautājumus var atrisināt ātrāk, nekā tādus sīkumus.

ar pašu problēmu risināšanas sistēmu kaut kas nav kārtībā, ja apgalvo, ka nopietnus jautājumus var atrisināt ātrāk, nekā tādus sīkumus

Jā un nē. Līdzšinējie nopietnie jautājumi pamatā ir bijuši tādi, kur risinājums ir drīzāk acīmredzams abām pusēm.

Jā un nē. Līdzšinējie nopietnie jautājumi pamatā ir bijuši tādi, kur risinājums ir drīzāk acīmredzams abām pusēm.

Tikai jā. Jo vairāk Tu stāsti, jo vairāk Tavs stāsts atgādina veco labo anekdoti :
Vīrs, cirsdams dūri galdā nobļaujas :"Kurš mums mājās saimnieks?"
Sieva, mierīgi :"Es. Un kas?"
Vīrs, jau klusītēm :"Nekas, es tikai gribēju uzzināt, vai nekas nav mainījies..."
Ja jums lielajos jautājumos ir bijis abām pusēm acīmredzams iznākums, tad tur pat īsti risināšanas nav bijis, tas, kas ir skaidrs uzreiz, nav jārisina, bet tas, ka nespējat atrisināt šo jautājumu, uzskatāmi parāda, kam tad īsti ir teikšana. Ja nesāksi to pārnest uz veselības plāksni, tā arī stūrēsi, jo Tev nav tādas autoritātes ģimenē, lai to izbeigtu. Vēl viena lieta, kas norāda uz to, ka sievai ir lielāka autoritāte, kā Tev, ir tas, ka Tev pa varītēm vajag tieši to, lai viņa piekāpjas. Tev vajag nevis risinājumu problēmai, lai vairāk nebūtu jāstūrē, ko viegli varētu izdarīt liekot galdā veselības kārti, bet Tu pats uzsvēri, ka tas Tev neder. Loģiski, ka neder. Tas ir racionāli, sieva to sapratīs un piekāpsies. Tev vajag to triumfa sajūtu, ka Tev piekāpās uz iegribu, nevis uz vajadzību. Tu esi apbižotais, kas tam par iemeslu, ar ko tas sācies, nav jēgas pat mēģināt uzminēt, bet pats fakts, ka Tu ej uz šāda veida principa karu norāda uz to, ka Tavā paradīzē, ko apraksti ik pa laikam, patiesībā ir ļoti smagas problēmas, laimīgs Tu tur neesi un pat ne īsti apmierināts. Padomā par to. Tev drīzāk ar sievu ir jārunā par to, ka Tev ir apnicis, ka viss ir pēc viņas prāta, ja vispār tādai sarunai vari saņemt drosmi (Tas, ka baidies atkal būt sliktais, norāda, ka Tevi bieži par tādu pataisa - tātad par katru sīkumu, kas kundzei nav pa prātam), ņemot vērā, ka sekas, iespējams, var būt izrakstīšana no paša mājas grāmatas. Problēma nav autovadīšanā, tā ir daudz, daudz, daudz dziļāka.

No pazīstamiem gan draugiem un arī radiniekiem kur ģimēnēs tiesības abiem, gan ar vienu, gan katram savu auto, brauc abi. Kā viņi atrisini to prolēmu, drošvien to neuztaisa pa problēmu. Ja jau māk, var un nebaidās braukt ta brauc...nerunājot nemaz ja vel patīk braukt(neskatoties uz to vai ir vajadzība spiesta braukt). Šeit tam otram cilvēkam ir vismaz kāda īpašība lai vadītu auto, izņemot to, ka ir tiesības braukt?

pretējai pusei šis jautājums vispār nešķiet sarunas vai apspriešanas vērts.

-

Vīrs, cirsdams dūri galdā nobļaujas :"Kurš mums mājās saimnieks?"
Sieva, mierīgi :"Es. Un kas?

"

Tev vajag to triumfa sajūtu, ka Tev piekāpās uz iegribu, nevis uz vajadzību.

Piedod, tā ir demagoģija. Tikpat labi var teikt, ka aiziet reizi gadā uz zooparku, ir iegriba, nevis vajadzība.

Tev drīzāk ar sievu ir jārunā par to, ka Tev ir apnicis, ka viss ir pēc viņas prāta

Tu kaut ko smagi jauc. Man nenāk ne prātā apšaubīt sievas viedokli jautājumos kur viņas kompetence ir augstāka nekā manējā. Un tāpat es netaisos šķiest laiku, lai visos tajos jautājumos papildus izglītotos.

Šeit tam otram cilvēkam ir vismaz kāda īpašība lai vadītu auto, izņemot to, ka ir tiesības braukt?

Par kādu īpašību vispār ir runa. Tiem, kas tankā - cilvēks patstāvīgi brauc jau 10 gadus, caurmērā gadā pie sava auto stūres 10k km noripina (tb nav svētdienas braucējs).
P.S. Vecas anekdotes te var nekopēt.

Ta pa ko vispār stāsts... :-D ja sieva aŗī ikdienā brauc.

Ta sieva piedraud ar šķiršanos ja viņai būs jāstūrē? :-D

Tas tiek iztulkots kā vai nu joks, vai arī, ka mēs nekur nebrauksim.

Tavs teksts - vai nu tā kā grib viņa, vai nekā. Tas jau pirmajā lapā.

Iespējams, ka viņa šo te uztver kā savdabīgu downshifting paveidu. Un pret to gan viņai ir izteikti negatīva attieksme.

Jau atkal pats pateici - viņas komforts augstāk par Tavu

Tad, kad runā ar sievu, Tu uzsvaru liec uz " man ir apnicis" vai tomēr uz veselību?
Uz "apnicis". Jo tā ir taisnība - reāli ir apnicis.

Uzsvars uz "apnicis"! Pats pateici - principa jautājums. Ja būtu patiešām apnicis, būtu sievai uzsvēris veselību, kas potenciālajā rakstā par Tavu nobraukšanu no ceļa viņu iekļautu kā bojā gājušu 19XX gadā dzimušu sievieti un bez liekiem kašķiem atkratijies no tās braukšanas vispār. Bet Tev vajag kašķi.

Un kas notiks, ja Tu burtiski vienkārši nekāpsi pie stūres? Nekāpsi un viss?
Kā kas? Būšu sliktais. Kā tagad.

Te Tu skaidri parādi sievas attieksmi pret to, ka Tu kaut ko nedari viņai pa prātam.

upurējies ģimenes labā, palikdams LV
Ā, Tavuprāt, tas tāds nebūtisks sīkums, vai ne? Ne jau zemenes lasīt man bija iespēja braukt...

Te lien ārā Tavs aizvainojums, ka nedabūji, ko gribēji, par to liecina piebilde.

Tevi pametīs, ja nevedīsi? Uzpūtīsies? Pēc laika nepieleks? Kur tieši ir tā milzīgā problēma, ka nevar sakomunicēt?
Visticamāk, būs līdzīgi kā toreiz, kad bija iespēja pamainīt skatu aiz loga - es to netaisos akceptēt un viss.

Te pats parādi, kā tad jūs pieņemat tos svarīgos lēmumus. Sieva piecērt ar kāju un izmāzē Tevi pa grīdu. Tāpēc viņa var aiziet no darba (Ko viņa gribēja), un Tev jāpaliek LV (Ko arī gribēja viņa).

Sieva būtu noteicēja ģimenē, ja viņas rīcībā būtu finansu sviras. Kuru viņai nav.

Šo biju palaidusi garām. Ko dod, ka finanses ir pie Tevis, ja viņa Tevi ar tām visām smērē pa grīdu, kā grib. Noteicējs ir tas, kuram vairāk piekāpjas. Tavā gadījumā - sieva. Nu, ko Tu viņai izdarīsi ar tām finansēm? Nedosi ēst? Pārstāsi maksāt rēķinus, līdz atslēgs elektrību? Neiedosi naudu ziemas zābakiem, lai staigā basām kājām? :-D Tas, ka nauda ir Tavā makā, Tev nepalīdz. :D

Cik ilgi?
Kā lai es to zinu? Uz principu līdz šim neesmu izgājis

Te Tu pats pasaki, ka vienmēr piekāpies. Tātad man taisnība - viss notiek pēc viņas prāta.
Tas, ko Tu nosauci, bija vienkārši kopsavilkums no šī te visa, kur skaidri parādās, kurš mājās noteicējs. Vēlme iet uz zoo ir vēlme, nevis nepieciešamība. Normālās attiecībās, iespēju robežās tiek apmierinātas abu pušu vēlmes, bet pēc visa, ko esi pateicis par savu sievu, izskatās, ka uz zoo Tu iesi tad, kad viņai būs attiecīgs garastāvoklis pašai turp doties, jebšu, ja pārnesam to uz aktuālo tēmu - Tavā vietā viņa nebrauks tik ilgi, cik ilgi vien spēsi pats to darīt. Tā nav demogoģija, tāda ir Tava ģimene, Tev tajā jādzīvo un nevēlēšanās saprast, ka problēma galīgi nav auto vadīšanā, bet iestrādātajā jautājumu risināšanas metodē, ko pēc gadiem mainīt ir faktiski neiespējami, Tev galīgi nepalīdzēs. Vari saukt manus komentārus par demogoģiju, man vienalga. Ne jau man obligāti būs jāsēžas pie stūres nākamajā reizē, kad būs ģimenes izbrauciens. Atteikšanās pieņemt realitāti vēl nav atrisinājusi nevienu problēmu un Tavu tāpat neatrisinās.
Apbrīnojami gan, ka Tava sieva, kas atteikusies no karjeras un ir daudz jaunāka par Tevi, ir vairāk kompetenta visos iespējamos jautājumos, kā Tu, kas viņai nodrošina maksimālus komforta apstākļus. Vai krekliņu jau esi iepircis?

P.S. Anekdoti es neiekopēju, es to ierakstīju ar roku. Man ir ļoti laba atmiņa un es neesmu slinka. :-P