No attiecībām līdz laulībām

Jā, tas gan. Sarakstīties pa cik tur eiro nevar, bet nokārtot šādu papīru kaut vai pa tikpat eiro skries - kaut kādi psiholoģiski iemesli, ka nē, mantiski un visādi citādi nokārtojam lietas, esam partneri, draudzene ar draugu, bet kā vīrs un sieva nē, tā gan nesauksimies. Kur tā fīča, neesmu aizdomājusies.

+++

1) Kāzu izmaksas sedz kāzu viesi, kad sveic ar aploksnēm

Es kā kāzu viesis(kā arī man citi zināmie),nesedz nekādas kāzas. Protams,dāvina pārsvarā aploksni,bet ja pāra mērķis ir atsist kāzas, tad nevajag taisīt tik lielas, kuras nevar atļauties. Aploksnēs nesanāk tik daudz,cik trūcīgais jaunais pāris ir iztērējis.

Skatos, ka arvien vairāk komentāru par juridiskajiem aspektiem(t) Daži par labu laulībām, citi pretēji. Man gan liekas, ka mūsdienās juridiski var sakārtot visu - kā jau tika minēts, pilnvaras, īpašumtiesības u.t.t. Jo ne vienmēr laulība un kopīpašums, ne pat testaments ir pasargāts no mantkārīgiem radiniekiem, vai cita veida problēmām. Ir cilvēki, kuri slēdzot laulību papildus slēdz arī laulību līgumu, lai atrunātu īpašumtiesības uz mantu, kas iegūta laulībā. Cik zinu, tad arī kopīpašums pēc laulātā nāves tiek sadalīts starp laulāto un bērniem (cik nu kuram tiek;-)) Jautājums, ko tad mēs defaultā uzskatam par laulību - juridisks līgums? Vai tomēr mīlestības apliecinājums? Zinu, ka pat tad ja mītu gredzenus ar kādu, kuru mīlu, tas nebūtu dzimtsarakstu nodaļā, bet gan manu senču tradīcijās, visdrīzāk kailām kājām rīta rasā;-).

Es vēl pakomentēšu par šo;-):

2) Kopīpašuma iegāde - tā vēl tikai tiek plānota, apsvērām domu pirkt arī uz kādu no mums atsevišķi (piem. dzīvoklis uz mani, kredītu maksāju es, komunālos - viņš), bet sapratām, ka ja nu kas, pārdot varēsim vienmēr, bet kopīpašumam, ko pērk laulātie, bankas dod labākus nosacījumus - 1.iemaksai, īpašuma kopējai vērtībai, % likmei, utt. Jo divas algas ir labāk nekā 1 alga.

Lielākai daļai banku nav svarīgi, vai attiecības ir oficiāli reģistrētas vai nē, galvenais, ka jums ir kopēja mājsaimniecība, tikko paraksti aizdevuma līgumu, esi līdzatbildīga, pat tad, ja izlemjat laulību šķirt, kredīts paliek kopējs...

Kāzu izmaksas sedz kāzu viesi, kad sveic ar aploksnēm

Ceru, ka cilvēki ar šādiem uzskatiem nevairojas.

V35, zinu divus pārus- vieni kāzu nakti pavadīja skaitos cik kurš uzdāvinājis laikam citu nodarbi neatrada.
Otrs pāris pēc kāzām bija ljoti šokēti, ka aploksnes tomer nenosedza izdevumus, bija plānojuši (!!!) sanjemt uz pusi vairāk
Tā, ka ir ir tādi jocīgie

Mums kāzās no visa bara bija 1-2 aploksnes, līdz ar to nebija īsti ko skaitīt.

Manā skatījumā laulība IR juridisks akts, sveču gaismā skatīties viens otram acīs un bučoties var bez nekādām laulībām. Vismaz no mīlestības aspekta man tas nebija būtiski. Tomēr man bija būtiski, ka cilvēks, kuru es mīlu, arī juridiski kļūst par manu radinieku, ģimenes locekli. Īstenībā jau vīrs ir vienīgais radinieks, kuru mēs izvēlamies - vecāki, bērni, brāļi un māsas ir liela laimes spēle. Zinu, ka mans viedoklis ir nepopulārs, bet tā es to vienmēr esmu uztvērusi. Un šai "vienīgā izvēles radinieka" izraudzīšanai piegāju gana nopietni.

Daenerys1 joprojām cienu Tavu domu un pārliecību! Man bijusi pieredze, ka izvēloties cilvēku, pat tad, ja tas nav bijis uz mūžu (manu pāri par 20 gadu pieredzē sākot no 1.attiecībām sanācis nu jau reizes 3:-D), mani un viņa radi mūs uzskata par savējiem bez īpašām formalitātēm, bet saprotu, ka tas var būt svarīgi, jo ap sevi esmu redzējusi daudz dažādus piemērus.

Esam kopā 6.5 gadus, no kuriem, laikam, jau 5 dzīvojam kopā. Precējušies neesam. Esam runājuši par šo tēmu, draugs pateica, ka neprecēšot. Es arī neesmu droša, ka šobrīd uz to parakstītos, negribās te savas attiecībās publiski ķidāt, bet ir tam iemesli. Mazliet gan nošokēja izteikums, ka mani neprecēšot, nezinu kā man uz to būtu jāreaģē :D Precoties tie, kas plāno ģimeni, bet tā kā es bērnus negribu, tad priekš kam.

Kā tagad atceros agra sestdienas rīta sarunu laukos. :-D Stāvu virtuvē, gaidu, kad uzvārīsies kafija, durvis vaļā, dzīvojamajā istabā mammas brāļa draudzene un bērna māte jautā: "kad tad tu mani beidzot precēsi?", uz ko mans onkulis uzreiz pilnā nopietnībā atbild: "es tevi neprecēšu!".

Savu informāciju biju saņēmusi no cilvēka ārzemēs, likās, ka Latvijā ir tāpat. Atvainojos. :)

Citronpalma, izskatās, ka Harmony un Daenerys1 būs atbildējušas uz Tavu galveno jautājumu:

Vai būtu jēga parunāties ar puisi par iespējamām laulībām?

Vari uzdot jautājumu, bet tikai tad, ja esi gatava saņemt atbildi;-)

Manā skatījumā, laulībām ar bērniem nav sakara. Kad ir divi pieauguši, nobrieduši cilvēki, kuri ir pārliecināti par savām jūtām, kuri ir kādu laiku padzīvojuši kopā, laulības ir loğisks solis. Manuprāt, ar gada dzīvošanu kopā (ja abiem ir ap 30) ir pietiekoši, lai nonāktu pie lēmuma precēties. Man ir svarīgi būt precētai ar savu vīrieti, tāpat arī svarīgi zināt, ka viņam ir tāpat.
Bet tie ir mani uzskati, jo esmu tāda personība. Citiem ir savādāk, tas ir normāli. Galvenais abiem pārī skatīties vienā virzienā.

ar gada dzīvošanu kopā (ja abiem ir ap 30) ir pietiekoši, lai nonāktu pie lēmuma precēties

Kāds tam sakars ar vecumu?

Es domāju, ka dzīvesbiedram uzdots jautājums "ko tu domā par laulībām?" nevar būt nevietā nevienā vecumā, un ir pilnīgi OK to uzdot kaut vai 1.randiņā, nemaz nerunājot par tā uzdošanu kopdzīves laikā. Painteresēties par viņa domām var kaut vai intereses pēc, un pieņemt sev zināšanai partnera viedokli, lai attiecīgi tālāk domātu, ko ar attiecībām darīt. Jo sievietes taču ir tik dažādas - ir, kas nepiekrīt dzīvot kopā neprecējušās, ir, kas nemaz nekad negrib precēties, katram savs.

ir pilnīgi OK to uzdot kaut vai 1.randiņā

Lai garantētu, ka randiņš ar konkrēto personu būs ne vien pirmais, bet arī pēdējais? :-D

Nūuu parasti to neuzdod persona, kurai ir OK nekad neprecēties, bet pēdējais randiņš tas ir tiem, kas to noteikti negrib. :-D Normāla atlase, vismaz nav vairs jātērē laiks uz neperspektīvu partneri.
Es agrāk praktizēju jautājumu par bērniem 1.randiņā, neviens nebēga. Reizēm bēgu es. :-D

pēdējais randiņš tas ir tiem, kas to noteikti negrib

Drīzāk gan visiem tiem, kam kāds (pats/vecāki/daba) nav nospraudis mērķi apprecēties un uzražot bērnu tuvākā gada laikā.

Paprasot attieksmi, ko domā par laulībām, nedomāju, ka tik viegli uzreiz aizbiedēt, neviens jau nespiež uzreiz precēt :-D Ja 1.randiņā pajautātu, vai domā, ka mēs apprecēsimies, tas jau mazliet citādi:-D
Nedomāju, ka tikai 30+ gados gada laikā saprot gribēs precēt vai nē. Man un vīram ir zem 30 un pat pēc nepilna gada zinājām, ka gribam