No attiecībām līdz laulībām

Komentārus slinkums lasīt, bet padalīšos pieredzē. Es apprecējos 21 gada vecumā pēc 6 nedēļu pazīšanās, mums pat randiņu periods izpalika, jo uzreiz sākām dzīvot kopā. Pie tam vēl vīrs no cita kontinenta! Neviens neticēja mūsu attiecību ilgspējai, tā taču nav pieņemts! :D Šobrīd rit jau 12. laulību gads, aug bērns, mīlestība tikai augusi. Un mums bija pieticīgas, bet burvīgas kāzas, jo abiem vēl bija rozā brilles uz acīm :) 8-)

Nesteidzini notikumus! Baudi attiecību attistību, tad kad emocijas nedaudz nomierinas, bet nav vēl pavisam
Pierasts pie cilvēka, tad var atsvaidzināt attiecības ar jaunu svaigu notikumu-kāzām.

Ja pārim ir bērni, vai mantiskais aspekts arī nav gana nopietns, lai oficiāli reģistrētu laulību?
Nesen bija raksts:
http://jauns.lv/raksts/sievietem/248983-dzivot-kopa-neprecoties-reali-stasti-un-skaudra-pieredze
Un diemžēl pāris šāda veida gadījumus zinu arī personīgi.

Man, piemēram, ir auto līzingā un līzinga līgumā norādīts, ka tikmēr, kamēr auto pieder līzinga devējam, to drīkstu vadīt es, laulātais, bērni un vecāki. Ja nebūtu precējušies, tad principā mans vīrietis nedrīkstētu vadīt manu auto.
IIN atmaksu par veselību, izglītību var saņemt par sevi vai 1.pakāpes radiniekiem - laulātais, bērni, vecāki.
Ir dažādi nodokļu atvieglojumi, piemēram, daudzbērnu ģimenēm, kur arī tiek ņemti vērā tikai 1.pakāpes radinieki.
Turklāt ballītes negribēšana ir muļķīgs attaisnojums, jo nav tāda noteikuma, ka laulību reģistrē tikai tad, kad sarīkots tusiņš 70 viesiem.
Tā, protams, ir katra paša izvēle. Ja pāris dzīvo bez bērniem, tad vispār problēmu nesaskatu, bet, ja ir bērni, tad, manuprāt, ir jādomā nedaudz tālredzīgāk par "negribu un neprecēšos, man to nevajag", jo tad vairs runa nav tikai par sevi, bet arī par bērniem...

Manuprāt tas ir pa agru. Raksturs,dzīves uzskati var mainīties.

Es varu pastāstīt iemeslus, kāpēc precējos, un neviens no tiem nebija mīlestība. Es ļoti mīlu savu vīru, bet tas nebija iemesls precēties, varējām dzīvot laimīgi kopā un mīlēt uz nebēdu.
1) Mantojuma tiesības. Mēs gribam mantot viens otram piederošo, ja nu kaut kas notiek, turklāt bez lieka gemoroja un neatraidāmajiem mantiniekiem.
2) Kopīpašuma iegāde - tā vēl tikai tiek plānota, apsvērām domu pirkt arī uz kādu no mums atsevišķi (piem. dzīvoklis uz mani, kredītu maksāju es, komunālos - viņš), bet sapratām, ka ja nu kas, pārdot varēsim vienmēr, bet kopīpašumam, ko pērk laulātie, bankas dod labākus nosacījumus - 1.iemaksai, īpašuma kopējai vērtībai, % likmei, utt. Jo divas algas ir labāk nekā 1 alga.
3) Veselības problēmu gadījumā, te jau catana pieminētā reanimācija. Ja ar mani kaut kas notiek, gribu, lai par to lemj vīrs, viņš labāk zinās, ko darīt, nekā nākamais tuvākais cilvēks - mamma, kas ir emocionāla un haotiska.
4) Bērni - lai gan bērnus neplānojam, tas nenozīmē, ka es nevarētu nejauši palikt stāvoklī ar visu kontracepciju, vai pēc 10 gadiem nepārdomāt. Nereģistētās attiecībās es bērnus radīt nevēlos.
5) Dažādi citi sociālie labumi un ērtības. Bija doma iet studēt, ja mēs pie šīs idejas atgriezīsimies, kā ģimenes locekļiem būs atlaide studiju maksai. Man darbā nav veselības apdrošināšanas, vīra darbs piedāvā izdevīgus nosacījumus ģimenes locekļu apdrošināšanai par izdevīgu cenu.
Vārdu sakot, man vairs nav sajūta, ka es esmu pliks "nekas", random meitene, ar kuru guļ. Es esmu ģimenes loceklis.
*
Un es arī negribēju tradicionālas kāzas ar mičošanu un tiltiem, ballīte man bija, bet pavisam netradicionāla. Toties tāda kā nevienam. Nekad neesmu bijusi uz līdzīgām kāzām kā manējās, un diez vai kādreiz būšu. Sarakstīšanās dienā dzimtsarakstu nodaļā nebija pat dzejoļa - mēs to visu negribējām. Un labi, ka tā.

Man šķiet normāli precēties pēc 2-5 gadu attiecībām, vispār kaut vai pēc gada, bet ne tad, ja tev ir 20 gadi. Tas manuprāt nedaudz par ātru. Lai gan zinu pārus, kas apprecējās pat pirms 20 gadu vecuma un kopā jau padsmit gadus.
Es uzskatu, ka precēties vajag, bet tikai tad, ja esi pārliecināts, ka ar to cilvēku būsi kopā visu dzīvi un vēlies ar viņu ģimeni un bērnus. Jo laulība tas ir nopietni un uz mūžu. Ar citādu domu (ka izšķirsies, ja nu kas) vispār nevajadzētu precēties. Laulība manā uztverē ir izvēle būt ar to cilvēku visu mūžu, neskatoties ne uz ko un nešķirties nekad. Tai pat nav jābūt neiedomājami milzīgai mīlestībai, lai zinātu, ka tas būs uz mūžu, tā vienkārši ir izvēle. Protams, ir gadījumi, kad ir ļoti nopietni iemesli, lai šķirtos un tad ir jāšķirās, bet pārsvarā jau tas ir tā, ka, ai, vienkārši viņš/viņa man apnika.
Un jā, apzināti radīt bērnus pirms kāzām vai pat nemaz nedomājot precēties, tas man ir kaut kas pilnīgi nesaprotams. Ja jau neprecās, tad zina, ka ilgi kopā nebūs, bet bērnu tomēr taisa. Un ko tad pēc tam, kad izšķirsies? Ņems nākamo partneri un taisīs atkal bērnu? Par bērna labsajūtu vispār nav jādomā? Viņam ģimeni nevajag?

Daenerys1, veselības problēmu gadījumā ne vīrs, ne sieva nevar neko lemt. Tur vajadzīga notariāla vara. Ja tādas nav, var nākties iet ieskrieties arī ar visu laulības apliecību. Tas tā nestrādā, ka, ja esi precējies - otra puse visu var izlemt. Catanai būtu problēmas ar vīrieti reanimācijā pat tad, ja būtu precēti, tas viss ir notariāli jāapstiprina pie notāra, pirms negadījumiem, bet, diemžēl, daudzi par to nemaz nezina.

wonderwoman, tā nu gan nav...
Lūk, likums:
https://likumi.lv/doc.php?id=203008
Tiesības pieņemt lēmumu saistībā ar cilvēka veselības stāvokli ir pacienta laulātajam, bet, ja tāda nav, — pilngadīgam un rīcībspējīgam tuvākajam radiniekam šādā secībā: pacienta bērniem, pacienta vecākiem, pacienta brālim vai māsai, pacienta vecvecākiem, pacienta mazbērniem.
Un gluži pretēji Tevis teiktajam - laulātajam nevajag notariāli apstiprinātu atļauju, bet, ja cilvēks negrib, lai laulātais kritiskā situācijā pieņem lēmumu saistībā ar viņa veselību - tad vajag nokārtot oficiālu aizliegumu. Ja aizlieguma nav - tad ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā! :-)

Ja likums Tevi nepārliecina, tad te var palasīt sīkāku zvērināta notāra šī likuma izpratni:
http://apollo.tvnet.lv/zinas/tiesibas-pienemt-lemumu-otra-vieta-ka-sevi-pasargat-neregistretas-attiecibas/802451

ne vīrs, ne sieva nevar neko lemt. Tur vajadzīga notariāla vara.

Notariāli apstiprināts nākotnes pilnvarojums ir vajadzīgs tikai tad, ja nereģistrētā kopdzīvē pāris izlemj, ka dzīvesbiedrs drīkstēs pieņemt lēmumus saistībā ar viņa veselības stāvokli.

Neskatoties uz jau izteiktajiem argumentiem par laulībām, tad es varu piebilst par sevi, ka piegulētāja visu mūžu nevēlētos būt. ;-)

freya pareizi saka. Nedo dies kaut kas, lemj pēc radniecības pakāpes, nekas, ka esi draudzenes statusā jau padsmit gadus. Ja nevēlas, lai lemj, tad raksta iesniegumu un norāda, kurš tad ir tiesīgs, vai arī, ja vēlas, tad speciāli norāda, ka šis cilvēks, kurš nav rados, bet tam pieder gala vārds.

Man jau šķiet, ka lv nākotnē būs iespēja reģistrēt partnerattiecības.. tas varētu atvieglot dažādas situācijas :)

cormeum, Kopdzīves likuma izdošanu plāno jau labu laiku, bet es īsti nesaprotu atšķirību starp laulības reģistrēšanu un parnerattiecību vai kopdzīves reģistrēšanu. (t)

Tas vairāk no tēmas, ka satikt cilvēku, par kuru ir pārliecība, ka tas ir "uz mūžu mūžiem", ņemot vērā mūsdienu mainīgo pasauli ir pietiekami grūti, bet tiešām fantastiski, ja tādu satiec un spēj ļauties šīm attiecībām.

Man šī sajūta bija brīdī, kad pirmo reizi ieraudzīju savu nu jau topošo vīru. Vienkārši zināju, ka es ar viņu precēšos, ka mums būs ģimene. Uzreiz zināju. Līdz tam tā nekad nebija bijis, man pat nopietnu attiecību līdz tam nebija bijis tieši tāpēc, ka nejutu to sajūtu... Te bija. Tā nebija uzreiz nekāda mīlestība no pirmā acu uzmetiena, ne hormonos runa bija. Bet kaut kur dziļi, dziļi sirdī. Nojauta, intuīcija, teiksim tā. :)

īsti nesaprotu atšķirību starp laulības reģistrēšanu un parnerattiecību vai kopdzīves reģistrēšanu

Tieši tā. Ja cilvēkiem nav svarīgi nokārtot papīru A, kamdēļ domāt, ka viņi metīsies kārtot papīru B?

nesaprotu atšķirību starp laulības reģistrēšanu un parnerattiecību vai kopdzīves reģistrēšanu

Jā, tas gan. Sarakstīties pa cik tur eiro nevar, bet nokārtot šādu papīru kaut vai pa tikpat eiro skries - kaut kādi psiholoģiski iemesli, ka nē, mantiski un visādi citādi nokārtojam lietas, esam partneri, draudzene ar draugu, bet kā vīrs un sieva nē, tā gan nesauksimies. Kur tā fīča, neesmu aizdomājusies.

Mums līdz kāzām pagāja 1.5-2 gadi.Iniciatīva gāja no drauga:-DEs gan precēties baigi negribu,man tik un tā ir labi:-DTāpēc nolēmam kā kāzas būs vienkārši keksīša dēļ:-DBet nu laikam tas laiks no attiecībām līdz laulībām ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem.Nevajag jau vienkārši precēties,lai būtu:-D

veselības problēmu gadījumā ne vīrs, ne sieva nevar neko lemt. Tur vajadzīga notariāla vara. Ja tādas nav, var nākties iet ieskrieties arī ar visu laulības apliecību. Tas tā nestrādā, ka, ja esi precējies - otra puse visu var izlemt. Catanai būtu problēmas ar vīrieti reanimācijā pat tad, ja būtu precēti, tas viss ir notariāli jāapstiprina pie notāra, pirms negadījumiem, bet, diemžēl, daudzi par to nemaz nezina.

Wonderwomen, ko tu muldi? Tiešām. Pirmām kārtām lemj tieši laulātais, tikai pēc tam pirmās pakāpes radinieki

Atgriežoties pie tēmas, es uzskatu, ka ja autore grib precēties, lai tik prec nost to zelli! :D Bet to tik ar gadiem saprot- dzīve mums tikai viena un neko nav jāatliek uz vēlāku laiku, jo "vēlāk" var arī nepienākt.
1) Kāzu izmaksas sedz kāzu viesi, kad sveic ar aploksnēm :) Servīžu un gultas veļas komplektu dāvināšanas mode sen jau ir aizvēsture.
2) Laulība nav tetovējums- var izšķirt jebkurā brīdī.
Vienīgais arguments "pret" laulībām šajā tēmā- vai iecerētais vispār grib precēties? Ja grib, tad tik uz priekšu!
Un jā, es arī pazīstu pārus, kuri agri apprecējās un tādus, kas pēc 3 mēnešu kopā būšanas apprecējās. Un nekas- jau padsmit gadus kopā laimīgi dzīvo.