es esmu nonākusi piņķerīgā situācijā.
Ar puisi esam kopā pus otru gadu. Kad tikko sākām dzīvot kopā aptuveni pirms gada, drauga vecākais brālis (25) piedāvāja darbu man. Es to nevarēju izturēt, man bija par smagu, darbs bija LVM man bija jānēsā dien dienā smagi baļķi un zari ko viņš nozāģēja. Es atteicos toreiz un nu esmu viņa uztverē palikusi caca, baltrocīte, kura neko nemāk un nevar. Kā tukšpauraina caca esmu viņa skatījumā, tikai dēļ tā, ka toreiz nepaliku strādāt.
Un viņš to visu, ka esmu caca, tukšpaure, saka savam labākajam draugam (26) aiz muguras. Nav svarīgi, kur es to uzzināju.
Es jau tā aizbraucot pie drauga vecākiem vienmēr palīdzu, malku sakrauju ziemai, zāli nopļauju pagalmā, izturos laipni. Vecākiem es patīku!
Brāļa labākais draugs ir vispār teicis, kam manam puisim tik nevarīgu kazu vajag lai sūta ellē un atrod labāku, brāļa draugs tikai piebalso.
Viņš reāli uzvedas tā kā kaut kāds paparazzi, to ko redz par mūsu attiecībām, izstāsta savam labākajam draugam un galvenais visu slikto. Reizēm pat izdomātus faktus.
Mēs ar puisi esam mēģinājuši ar viņu runāt, bet tas ir tā kā pret sienu, jā, jā, saprot visu bet reāli vēl pēc tam ieņirdz abi kopā ar savu draugu.
Un galvenais, ka acīs nevar neko no tā visa pateikt.
Tas man nereāli grauj pašapziņu. Iekšā viss grauž un vārās..
Es teicu puisim , lai runā ar savu brāl, bet puisis tikai saka, viņam ir vienalga, lai runā ko grib.
Ar viņa brāli nav vērts runāt, strādā, savos 25 gados dzīvo kopā ar vecākiem.
Ā, un viņš vēl ir atļāvies mūs abus nosaukt par sīkajiem alkoholiķiem (atkal aiz muguras protams) , lai gan alkoholu vispār nelietojam. Viņš ir tas, kas iet uz ballītēm, piedzerās.
Kā rīkoties? Es nespēju mierīgi dzīvot zinot šādu situāciju.
32
