Pirms kāda laika iepazinos ar vīrieti. Labi vārdi par izskatu, pamudinājumi, flirts, vēl pāris satikšanās, kino un nonācām pie viņa mājās. Lieliski pavadīts laiks, līdz bija jautājums, kāpēc gan nevarētu būt sekss. Pieredze man maza, it kā apjautu, ka tās būs nenopietnas attiecības, bet līdz galam laikam jau nesapratu, ko tas nozīmē, jo tādas iepriekš nav bijušas. Tas arī nākamā reizē notika. Viss negāja gludi, sākās problēmu risināšana gultā. Ar ko pēc laika tas tika pārtraukts. Nebiju ar to mierā, nedomāju, ka tas tā beigsies, jo mīlēšanās nav laba – lai gan teica, ka arī ar lielisku nekas neturpinātos. Zināja, ka man maza darīšana ar to un ne visai patīkama bijusi. Bet ko tad bārstīja komplimentus, veda uz to visu. Ja nevaru apmierināt uzreiz vīrieti, tas ir milzīgs mīnuss meitenei, ja nevar būt labs sekss, tad nevienam nebūšu puisim vajadzīga. Es kaut kā iedomājos, ka ar laiku pieslīpējas, ka puisis sapratīs, ka pieredze nav liela, ka kopā daudz ko atklāt varēs un būs riktīgi forši. Viņš esot gulējis aiz līdzjūtības un žēluma, ka tas nāks par labu tai lietai. Vienīgi nevarēju uzreiz atraisīties, visu izmēģināt, visu darīt un zināt, kas un kā. Man vajagot darīt tā, lai ir otram interesanti. Zinu, ka pati gan piekritu, pati braucu pie viņa, viņš arī sāka un virzīja visu uz priekšu. Pēc tā visa izbeigšanas no viņa puses tika runāts, ka varu kādreiz uzrakstīt, parunāt. Es viņam biju stāstījusi, ka jūtos tā, kā pēc šķiršanās no drauga, kas man bija, izmantota, pamesta, bet es pati visu esot gribējusi un viņš palīdzējis tikt galā ar problēmām seksā, principā man laikam būtu jāpasakās viņam par to.
Ko mācīties no visas situācijas? Vai tāda sava veida mānīšanās, izprovēšana ar mani notikusi? Kā savākt sevi kopā no tās visas izmantošanas sajūtas, kas man sasaucas ar iepriekšējo draugu?
665
