Jaunās, esošās un topošās māmiņas.

Piemēram šeit. Izskatās, ka viss ir super.

To laikam ietekmē daudz faktoru. Ja sieviete ir sportiska pirms dzemdībām, tad visbiežāk pēc arī ātri atgūs formu. Man nav labi gēni no mammas puses, ja godīgi, domāju, ka izplūdīšu, bet pat grūtniecības laikā ēdot katru dienu šokolādi un saldējumus, pēc dzemdībām ātri atguvu formu neko nesportojot un neievērojot diētas un ielīdu pirmsdzemdību apģērbā. Kā saka, bērni "noēda" mani laikam. Tāpat arī mani bērni bija mierīgi pirmos mēnešus - tikai gulēja un paēda, laika trūkuma nebija, pat pabeidzu skolu tajā laikā, rakstot diplomdarbu. Vienīgi, ka režīms sākumā nebija izveidojies un tas bija tas grūtākais visā. Ar diviem mazajiem gan ir sākumā mazliet grūtāk, sevišķi, kad abi jau sāk prasīt uzmanību un dārziņā vēl neviens neiet, bet tas viss ir pārdzīvojams un, ja ir vīrieša un ģimenes atbalsts ne tikai morālā līmenī, bet reālā palīdzībā ar bērnu pieskatīšanu un apkopšanu, tad ar visu var tikt galā :)

Pirms bēbja biju loti liela sportotmīlētāja. Mazais jā piedzima, tā tai pašā dienā sāku vingrinājumus un turpināju arī mājās. Piekritīšu, ka lielākoties atkarīgs kāda māmina bija pirms bērna. Pie tam, man biha tā, jo mazināks bēbis jo vairāk laika man bija pašai sev.

Personīgi man pēcdzemdību periods bija īstais pārbaudījums. Dzemdības vismaz pēc 24h bija galā :D
Forma, neforma...nez. Nemaz neiesaka sākt sportot ātrāk ķā 3 mēn pēdz dzemdībām. Reizēm pat vēl vēlāk.
Ikdiena mainījās, bet tiklīdz varēju, tā sāku staigāt garus gabalus ar ratiem. Dejot atsāku 3mēn pēc dzemdībām. Neesmu ne baigajā formā, ne bezformā. Galvenais nespiest sevi ar iedomām, ka jābūt ideālā formmā, ideālai sievai, ideālai mātei utt.

Piekrītu tam, ka ir atkarīgs lielākā mērā kāda biji pirms tam. Ar sešpaku nestaigāju, bet rezultāti man bija sasniegti pat ļoti labi un sportoju ilgtermiņā. Pēc dzemdībām, kad jau esi atkopies ir grūti savākties un atrast laiku, vel pie tam ja nav kam mazo atstāt.
Es laikam dēļ sava ķeizara labāk pārciestu 2 dabīgās dzemdības nekā to, kas man pēc tam sagaidīja.:-D

Tagad atskatoties uz pēcdzemdību periodu, nožēloju, ka nemeklēju vairāk informāciju par krūtsbarošanu, vairāk par pirmajām dienām pēc dzemdībām, jo es jutos šausmīgi - likās, ka neko nezinu un visi pārējie arī ne. Labi, ka man palātā bija meitene, kurai jau bija otrais - pastāstīja, pamācīja, nomierināja ar to, ka tā sajūta, kas man bija ir normāla un, ka pēc nedēļas vai divām jutīšos kā cilvēks - tā arī bija. :)

Mana vienīgā sāpe ir par vēderu, savās fantāzijās biju sadomājusies, ka, kolīdz mazā peka būs laukā, sākšu taisīt presītes un lala, viss būs baigi forši. Realitātē man bija diastasis recti, tāpēc vajadzēja vispirms taisīt vingrinājumus, lai tas vairs nebūtu..līdz ar to presītes atkrita + vēl tā vēdera āda. (t) Ar loģisko saprātu es apzinos, ka nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai tā būtu max tuvu tam, kāda bija agrāk, turklāt tai taču bija jāpaveic tāds darbs un man ir riktīgi paveicies, ka tiku galā bez strijām, bet tik un tā kaitina, ka ir kaut kas tāds, ko es nevaru ietekmēt. Nav jau tā, ka tur kaut kas baigi veļas pāri vai tml., bet nepatīk tik elastīgs puncis, ka pēc paēšanas to uzreiz var redzēt. (t):-D Par to laiku un sportošanu - es daudzus vingrinājumus taisīju un taisu mierīgi arī tad, kad bēbis nomodā, viņai interesanti paskatīties, kā es tur plivinos ar kājām vai ar hantelēm. :-D

Kā Jūsu ikdiena pamainījās, kā tikāt galā pašas ar sevi, ar mazo?

Visvairāk jau laikam var just to, ka nevar iet kur grib, kad grib. Pa dienu visu laiku jādomā, lai uz ēšanas laiku nesanāktu būt pārāk publiskā vietā, bet uz vakaru jādomā par to, lai laicīgi nokļūtu mājās uz ikvakara rituāliem.