Man kaut kā vienmēr šķiet amizanti izteikumi - ka mācos gatavot, taisu ēst, lai draugs nebūtu badā, lai viņam būtu ko ēst utt. - tas nav pret gatavošanu, ja patīk, sanāk, sakrīt ēdienu gaumes, laika pietiek, reizē tas notiek, kurš ātrāk virtuvē tiek pēc darba un grib tur būt un viss cits, tas ir forši, bet brīžiem sajūta, ka ne par cilvēku runā, bet par bērnu, kurš vēl ar rokām darboties nemāk, nav patstāvīgs utt.
Viņš pats pietiekami labi gatavo (un visbiežāk arī to uzņemas), vienkārši nedaudz muļķīgi likās, ka viņš mums abiem maltītes gatavo vienmēr, un es tikai palīdzu ar trauku nomazgāšanu, tādēļ gribējās pašai spēt uztaisīt ko garšīgu un ļaut viņam vismaz divas-trīs reizes nedēļā atpūsties no gatavošanas un sagaidīt mājās ar jau gatavu maltīti.
draugs man ar māk gatavot un pat diezgan labi, ir ēdieni kirus viņš labāk māk kā es,ir ko es māku labāk. Piemēram es sāli lūdzu likt draugam,jo nu nemāku noteikt cik sāli vajag , viņš labi māk mērces pagatavot, tās viņam labāk sanāk, man piemēram zupa sanāks labāk kā viņam. Picu labāk uzceps pa mani, es kādu cepumu torti vai saldo desu labāk pagatavosu. Nu katram savs. Var teikt,ka papildinam viens otru
vai vīriešiem pēc idejas nav jāmāk taisīt ēst, jo būs sieviete, kas to izdarīs?Daudzi lieliski restorānu pavāri ir tieši vīrieši :)