Mēģināšu izteikties īsi, bet diez vai sanāks.
Rudenī iepazinos ar vīrieti, ātri atradām kopīgu valodu, vairākas nedēļas sarakstījāmies, bet, tā kā tajā laikā ļoti nevēlējos nekāda veida attiecības, tā arī nesatikāmies un sarakste arī pārtrūka. Lai arī sarakste bija jauka, man šķita, ka viņš ir gudrs, interesants un jautrs, man radās sajūta, ka es viņu īpaši neinteresēju, jo viņš nekad man neuzdeva jautājumus, nekādus. Pavasarī viņš man atkal uzrakstīja, kādu laiku pačatojām, bet atkal viss bez tālāka turpinājumu. Pirms mēneša viņam bija dzimšanas diena, uzrakstīju, lai apsveiktu. Sākām sarakstīties, šoreiz ļoti ātri norunājām satikšanos un tā nu tagad aktīvi randiņojam. It kā viss forši, jauki pavadām kopā laiku, bet man atkal ir tā sajūta, ka neinteresēju viņu, jo viņš nekad man neko nejautā, vispār neinteresējas par manu dzīvi, ne pagātni, ne tagadni. Es zinu, kur viņš ir dzimis, audzis, kādas viņam attiecības ar ģimeni, ko dara viņa brāļi un māsas, ko un kur viņš ir studējis. No visām šīm lietām viņš par mani nezina neko. Viens no svaigākajiem piemēriem - iepriekšējo nedēļas nogali nepavadījām kopā. Viņš svinēja kolēģa dzimšanas dienu, es radu pāra kāzas. Gan sarunās pirms, gan pēc tās nedēļas nogales es biju noskaidrojusi, kur notiks viņa kolēģa dzimšanas dienas svinības, kas būs kompānijā, ko ēda un dzēra, kā kurš uzvedās. Viņš zina, ka es biju kāzās. Viss. Draudzenes man saka, ka pašai vajag biežāk stāstīt par sevi. Es mēģināju, bet sajutos vēl sliktāk. It kā ar sienu runātu. Es kaut ko stāstu, bet no viņa nekādas reakcijas, citreiz vēl telefonu spaida. Reiz apzināti stāstāmo pārtraucu pusvārdā, pat tad nejautāja turpinājumu.
Pats viņš runā ļoti daudz. Stāsta visu pēc kārtas. Un vienmēr apvainojas, ja esmu kaut ko aizmirsusi, pat kādu nenozīmīgu sīkumu, piemēram, kādu sporta klubu viņš apmeklē. Kad pēc vienas šādas apvainošanās pateicu viņam, ka viņam gan viegli visu par mani atcerēties, jo neko nezina, smējās, ka viņš visu atceroties, jo viņam esot laba atmiņa.
Lūk, man liekas, ka es viņu neinteresēju. Bet viņš ir tas, kas visu laiku zvana, raksta, aicina tikties, bēdājas un dusmojas, ja nesanāk. Vai arī viņš vienkārši tāds ir, kuram ir svarīgi pašam visu izstāstīt, bet citus uzklausīt nē, kuram citi principā neinteresē?
Es nevaru saprast, vai pārtraukt šīs tikšanās vai gaidīt un skatīties, kas notiks tālāk...
202
