Atriebība pret bijušo!

Laikam labāka atriebība ir būt priecīai/laimīgai bez bijušā.Labāk jau to visu aizmirst kā murgu un dzīvot tālāk.Neredzu nekādu jēgu tērēt laiku/enerģiju uz cilvēku,kurš nav tā vērts;-)

BananaGod es arī tā domāju, bet ir dzirdēti visādi stāsti par atriebībām, sākot no sasistas mašīnas līdz pat (s)...
Var arī dalīties ne tikai savos stāstos. ;-)

Ņemot vērā, kā mēs ar Ex izšķīrāmies, tad jā, man tiešām bija vēlme tā pa riktīgo atriebties! Protams,neko atriebības vārdā neizdarīju. Nav ko, lai gan jāatzīst,ka ik pa laikam tomēr sirdī ir tas rūgtums. Laikam jau vairāk par to,ka cilvēks pret mani izrīkojās kā vislielākais gļēvulis, tādā veidā mani pamatīgi sāpinot (cik daudz biju palīdzējusi, devu savu plecu grūtos brīžos utt.). Kas bijis, tas bijis. Karma ir maita un gan jau pati visu saliks pa plauktiņiem manā vietā!
Sapratu tikai to, ka es tiešām bez tā cilvēka esmu laimīga!(l)

TokyoDream atriebties negribēju, gribēju ātrāk visu atstāt pagātnē un te der , nav ko sūdu kustināt ,savādāk smirdēt sāks!
Zinot kāds viņš ir, atriebība būtu mana kļūda,jo viņš varēja da jebko izdarīt .

Sognare.. kareiz vareji nu likt miera. Ja niez runat liec savu piemeru.

Rīdziniece es nesaprotu, viņu likt mierā? Es tak lieku, bet pastāstīju kā dzīvē var gadīties. Un atriebība neko neatrisinātu, no tādiem cilvēkiem pa gabalu.

Pievienošos domai, ka vislabākā atriebība nelietīgam ex ir dzīvot laimīgi tālāk. :)

Rīdziniece es nesaprotu, viņu likt mierā? Es tak lieku, bet pastāstīju kā dzīvē var gadīties. Un atriebība neko neatrisinātu, no tādiem cilvēkiem pa gabalu.

vai , citadak. Domaju lai tevi liek lieku reizi miera, un savus piemerus liek.

Lai arī cik grūti būtu sevi savaldīt, lai neatriebtos, tas tiešām ir tā vērts. Ignors un laimīga dzīve ir labākā atriebība :) cilvēki salūzt, kad redz, ka nav izdevies salauzt tevi.

Nē, neesmu atriebīgs cilvēks. Reizēm vēlētos kaut būtu, bet neesmu, nav tas manā dabā.

Kas tā par figņu, neesam jau nekādā tv seriālā, kur Huans nokrāpa Lusitu un viņa nežēlīgi atriebās izsitot mājai logu :-D
Realitātē normāli cilvēki neatriebjas.
Varbūt ja tikai nedaudz ieriebj.

Nē.
Varbūt vēl joprojām esmu naiva un stulba, bet lai cik nikna es būtu, tas nav manā stilā.
Nodarīja man ex pāri ļoti, ļoti. Es varu briesmīgi dusmoties, es varu mantas pa gaisu lidināt, varu psihot un ārdīties, bet ne atriebties, vismaz ne ar tiešu nolūku.

Neatriebjos nevienam, kas bijis, bijis :)

Kad es no viena bijušā šķīros, jā - atradu veidu ieriebt. Tā nebija nekāda baigā atriebība, bet maza riebeklība, kas viņam sagādāja zināmas neērtības. Nē, nenožēloju, jo man tas bija kārtīgs "closure" un man to vajadzēja, jo viņš bija baigais jāklis šķiršanās procesā un tā kā viņš vairs nebija mana otrā pusīte, tad arī nekāda kāpšana man uz galvas vairs viņam piedota netika.
Bet es pat nezinu, kas varētu būtu tāda kārtīga atriebšanās pēc attiecību izbeigšanās. Es neteiktu, ka tas, ka es tagad esmu laimīga, ir baigā atriebība - nejau tāpēc es esmu laimīga, lai viņam iegrieztu, bet tāpēc, ka es esmu laimīga un punkts, un mani ne tikai nesatrauc, bet arī nekrata un nerausta, ko viņš par to domā.

Ne gluži atriebība... Bija viens tipiņš, kurš baigi lecās un beigās itkā pameta mani. Es visādi izdarījos, bet panācu, ka sagājām atkal kopā. Pēc laika es viņu pazemoju publiski un pati pametu. :-D Ak, jaunība! :-P

Visiem ex vēlu labu, esmu to izsāpējusi, tikusi pāri, piedevusi, kas bija piedodams, un vēlu viņiem dzīvē veiksmi. Izņemot pēdējo bijušo, kur pilnībā varu pievienoties Sombrita rakstītajam

Ņemot vērā, kā mēs ar Ex izšķīrāmies, tad jā, man tiešām bija vēlme tā pa riktīgo atriebties! Protams,neko atriebības vārdā neizdarīju. Nav ko, lai gan jāatzīst,ka ik pa laikam tomēr sirdī ir tas rūgtums. Laikam jau vairāk par to,ka cilvēks pret mani izrīkojās kā vislielākais gļēvulis

Zinu, ka jāpiedod un jāaizmirst, nav labi dzīvot ar to aizvainojumu un rūgtumu, bet šobrīd vēl to nevaru izdarīt, jo vienkārši tādu rīcību nespēju sagremot. Domāju, ka par krāpšanu būtu vieglāk sagremot kā to nenormālo gļēvumu.
Jā, karma visu saliks pa plauktiņiem, zinu, ka neko spīdoši viņam neiet, kopš izšķīrāmies, viņš pamatīgi ir uzēdies + lieto daudz alkoholu, un izskats nav nekāds spožais, bet arī to es viņam nevēlu, gribu kaut kā iekšēji izjust vienaldzību par viņu.
.
Gados 17, kad bija visādas "attiecības", un puiši nesmuki izrīkojās (protams, nekas tur tik nopietns nebija), ar draudzeni taisījām atriebības gājienus, nomētājām dzīvokli ar olām/nolējām ar krējumu, vienam "izlaboju" latviešu valodas diktātu, nosūtījām 50 vēstulītes skolas pastā ar visādām muļķībām, un tml pieaugušu cilvēku gājieni :-D Nezinu, varbūt tam ex arī jānomētā māja ar olām, un man paliks labāk (t):-D:-D

Kad xanax aicina savas ex visiem kopā pasēdēt un iedzert kafiju ...

Es atriebos, kā jau jūs minējāt, esot laimīga - bez viņa.

Maiziņa atriebība man neviļus sanāca, kad savācu kaķi no bijušā mājām. Tobrīd jau bija pagājuši daži mēneši, šķiršanās sāpes vairs nebija aktuālas. Kamēr vācām kopā kaķa man,tas, pie durvīm klauvē viņa vectēvs, kurš dzīvoja tajā pašā laikā. Šis ierauga mani un prasa, kur tad es tā pazudusi, ka sen neesmu redzēta. Es atbildēju, ka esam pašķīrušies, viņš: vai, kas tad notika? Man jau paliek jautri, jo zinu, kā ex nepatika konfrontācijas, tā nu vectēvam atbildēju, ka tas jau nu gan jāprasa mazdēlam. Pēc tam fiksi nozudu otrā istabā un biju nosmējusies līka, kādu lekciju ex dabūja par to, ka palaidis garām šitik foršu meiteni :-D
Mēs nešķīrāmies ar milzu skandāliem, nekādas atriebības plānus viņš nebija pelnījis. Bet, nu, iespēju likt viņam sajusties mazliet neērti arī nelaidu garām :-D