Pirms apmēram pusotra gada iepazinos ar puisi. Mīlestība no pirmā acu skata tā nebija, taču tā kā ikdienā sanāca diezgan bieži būt kopā, ātri atradām kopīgu valodu un kļuvām par draugiem. Pamazām šī draudzība pārauga attiecībās un nu jau kopā esam gadu. Ilgi nevedu puisi iepazīstinat ar ģimeni un radiem, gribējās zināt, ka, jā, šis ir cilvēks, ar kuru tiešām gribu palikt kopā.
Sapratām, ka viens otru mīlam, izsapņojām kopīgu nākotni, bija vienādi mērķi un pasaules redzējums, lielā mīla un sajūta, ka beidzot esmu atradusi “savu cilvēku”. Tagad, pēc gada kopā būšanas, parādījās iespēja viņu iepazīstināt ar ģimeni un radiem, jo vasarā plānojās liels radu pasākums. Atvedu puisi sev līdzi, iepazīstināju - likās, viss bija kārtībā.
Puisis ir diezgan nerunīgs, parasti tā runātāja esmu es, viņš vairāk ir darītājs. Mani tuvinieki visi ir diezgan lieli runātāji, parasti pie galda vienmēr tiek mētāti joki un stāstīti atgadījumi, kādam vienmēr ir ko teikt; man jau bija nojausma, ka puisim varētu būt grūti iejusties, taču likās, kaut kā tās sarunas aizies. Man pašai likās, ka viss pagaja veiksmīgi, taču pēc pasākuma sapratu, ka ģimenei pārāk labu iespaidu viņš nav atstājis. Bija tādas piezīmes, kā “nu nezinu, vai viņš tev ir pietiekoši labs”, “tu tikai apdomā labi, pirms sāc kaut ko nopietnu”, “apdomā, vai tiešām ar viņu būsi laimīga”.
Līdz šim es biju pilnīgi pārliecināta par viņu, mums bija lieli plāni uz tuvāko nākotni, taču tagad es mazliet sāku šaubīties. Es ļoti apjuku savās jūtās. Puisi es ļoti mīlu, taču man vajadzēja to ģimenes atbalstu, es cerēju, ka viņu attieksme būs citādāka un es pilnīgi droši varēšu pieņemt turpmākos lēmumus. It kā jau visi saka, viņš tāds nesabiedrisks, kluss, gaidījām, ka būs garāka auguma, bet ja nu tur ir vēl kaut kas? Kaut kas tāds, kas visiem nepatīk, bet ko es pati neredzu? Un tas jautājums: “vai tu esi droša, ka būsi ar viņu laimīga?” Vai tad iepriekš to ir iespējams zināt???
Cik jums svarīgi ir tas, lai puisis iepatīkas ģimenei? Vai viņu šaubas kaut kā ietekmētu jūs un jūsu lēmumu?
2
