Sveikas, dāmas!
Esmu nonākusi diezgan dīvainā situācijā, kurai īsti nespēju rast risinājumu un nesaprotu, ko domāt.
Tātad, long story short. Pusotru gadu atpakaļ satiku brīnišķīgu puisi. Tiešām manu sapņu puisi. Viņš ārzemnieks, es vietējā. Viņš divus gadus jaunāks ne kā es, tādējādi sanāca, ka es tajā laikā jau strādāju, bet viņš bija pēdējā kursa students Erasmus programmā Rīgā. Satikāmies un samīlējāmies viens otrā līdz ausīm. Viss, protams, nonāca līdz kopdzīvei. Lieki piebilst, ka puisis priekš manis ir perfekts. Tādu mīlestību un atbalstu, cieņu, rūpes un maigumu neesmu nekad dzīvē no citiem puišiem saņēmusi. Kad Erasmus programma beidzās, bijām tuvu izmisumam, jo viņam bija jābrauc atpakaļ uz savu valsti, taču viņš atrada risinājums - prakse kādā kompānijā, kas ļāva mums būt kopā vēl sešus mēnešus. Tajā laikā viņu atbrauca apciemot mamma. Un te nu visas problēmas sākās, jo mamma neuzskatīja, ka esmu pietiekami laba viņas dēlam. Iemesli bija visdažādākie, piem., es neesot sportiska. Jā, viņiem ģimenē visi sporto, bet nu c'mon!Man ir pilnīgi ok izskats, nekāda vaina. Tā nu viņa manu puisi gribēja piespiest atgriezties savā valstī. Terorizēja ar skandāliem tik ilgi, kamēr viņš piekrita. Viņš apsolīja, ka tur atradīs darbu un lidos pie manis katru mēnesi, līdz es būšu gatava pārvākties uz dzīvi pie viņa. Tā arī notika, pus gada laikā viņš lidoja pie manis katru mēnesi. Pat, ja dažreiz tas bija uz vienu dienu. Šī pus gada laikā viņš bija arī nolēmis, ka vēlas riskēt un mēģināt piepildīt savas dzīves sapni - būt par policijas/armijas leitnantu. Lai tiktu tajā skolā, ir jāistur nenormāli grūti pārbaudījumi. Par šo visu es tiku informēta. Protams, man ideja ļoti nepatika, jo tas nozīmē, ka viņam būs jādzīvo kazarmās un arī mežā (burtiskā nozīmē). Viņš būs atrauts no ārpasaules, jo ir aizliegts izmantot jebkādus saziņa līdzekļus. Burtiski derdzās man šī ideja, bet atbalstīju mīļoto kā spēju, taču klusi cerēju, ka netiks tālāk. Protams, ka viņš tika tajā skolā. Sākās viss garais sagatavošanās periods. Divas nedēļas pirms došanās uz skolu, es aizlidoju uz divām nedēļām viņu apciemot. Divas burvīgas nedēļas, kurās laime plūda pār malām, izņemot to, ka viņa ģimene mani maksimāli ienīda. Taču priekšpēdējā dienā atnāca skolas plānojums pirmajam semestrim. Un te nu es apraudājos. Pirmos 2 mēnešus mēs vispār nevaram kontaktēties, tad, varbūt, es saņemšu kādu ziņu. Varbūt pēc 5 mēnešiem viņš varēs atbraukt pie manis. Varbūt. Tad nu pienāca laiks izlemt, ko darīsim ar attiecībām. Kad es knapi spēju izdabūt pār lūpām vārdus - vai tu gribi šķirties no manis, tad bija klusums, un tik kaut kur it kā tālumā dzirdēju atbildi, ka iespējams, tā būs labāk. Raudājām abi un, pat šo rakstot, man ir jāraud. Tajā brīdī likās, ka sāpes nespēšu izturēt. Viņš saka, ka lai es šos divus gadus, kas viņam tur jāpavada, uztveru vairāk kā pauzi. Taču kad pajautāju, vai es tagad skaitos kā brīva sieviete, viņš atbildēja ar jā. Saka, ka tas neesot godīgi no viņa puses, likt man gaidīt divus gadus, nezinot, vai pati pēc tam vēlēšos būt ar viņu kopā, varbūt būšot atradusi kādu citu. Nu jau vienu nedēļu un četras dienas dzīvoju bez jebkādām ziņām no viņa. Tad nu mani gala jautājumi - vai kādai ir bijis vismaz līdzīgi? Kā izturēt tos 2 gadus? Arī bailes, ka viņš varētu mani pārstāt mīlēt vai es viņu. Un ja nu viņš atgrižas kā pavisam cits cilvēks, kuru es nespēšu mīlēt, taču būšu gaidījusi divus gadus un viss veltīgi? Ko šādās situācijās cilvēki dara, kā to pārcieš?
Paldies par izturību lasot. Vienkārši kopainu vēlējos izstāstīt pēc iespējas precīzāk . :)
12
