Man ir tā, ka mans darbs savā ziņā ir mini bizness, jo atlīdzība tiešā veidā ir atkarīga no tā, cik ātri, cik labi un cik daudz es izdaru, ja es imitēju strādāšanas procesu, tad manā kontā ieripo apaļa nulle. Biju mazliet darbaholiķe ar karjeristes iezīmēm tad, kad vēl mācījos, gribēju būt tikpat perfekta kā kolēģi, visu prast un zināt un spēt tikpat labi. Bet nu nozarē esmu nostrādājusi 7 gadus, perfekta neesmu, bet drēbi zinu, šodien pat man zvanīja un konsultējās vienā jautājumā cilvēks, kurš agrāk bija mans priekšnieks un praktiski visu man iemācīja. Attiecīgi, man šajā nozarē ir palicis garlaicīgi, nopelnīt sanāk, bet man vairs nav motivācijas neko tur rauties pa naktīm un darīt vēl un vēl. Darbā savu slodzi varu regulēt pati, tagad, jūlijā, augustā, atpūšos, ir sīki darbi, kurus veicu, lai process neapstājas, bet neko jaunu neņemu - gribas arī atpūsties un padzīvot, nevis tikai strādāt. Tā ka pa lielam darbs ir ienākumu avots, bet man nav vienalga, kā es to daru, lai nopelnītu, kaut kādam entuziasmam ir jābūt.
*
Man ir viens tāds kolēģis, kas par katru sīkumu var sacelt brēku nakts vidū, vispār nervozs tipiņš. Sēž vakarā mājās, nervozē, skatās dokumentus, pamana kaut kādu neatbilstību un ceļ brēku. :-D Galvenais, par nebūtiskām lietām, vai tādām, kuras nevar mainīt. Es to konkrēti neciešu!!! Neciešu, kad man zvana pirmdienās agri no rītiem, vai arī bombardē ar zvaniem (kad varēšu, tad atzvanīšu!). Tie, kas mani labi pazīst, jau zina un nezvana, priekš pārējiem man ir izslēgta skaņa.
*
Vispār man ir sezonāls darbs, ir tādi periodi, kad pirmdienu rītos guļu līdz 11, telefona skaņa izslēgta, zvanītājiem atzvanu pēcpusdienā un negribīgi. Un ir tādi periodi, kad strādāju padsmit stundas un bez brīvdienām, turklāt ar prieku.