Parunāju ar draugu, tieši tā arī teica, kā Jūs dažas minējāt. Teica, ka nav varējis pateikt to mammai, jo negribēja un nevarēja viņu tā sāpināt, un no tēva puses tās esot bijušas 2x un vairāk tas neesot atkārtojies, esot klusējis, lai ģimene nesabruktu. Viss it kā ļoti ticami. Stāstot viņam šo visu, pamatoju šo kā neuzticības iemeslu viņam. Vārds pa vārdam, gribēdams pierādīt savu uzticību, atzinās, ka esot kopā ar draugiem ārzemēs aizgājis uz....kā to pieklājīgāk pateikt...hmmm...pie meitenēm - uz m.... māju. Taču neesot neko darījis, it kā ''prikolam'' paņirdzis, parunājis un aizgājis prom gaidīt draugus mašīnā, kamēr tie nodara lietas. Tas bija kā spļāviens sejā. Nezinu, ko domāt, kam ticēt. Kad esmu viņam blakus, ticu, ka saka patiesību, bet, kad esmu vienatnē, domājot par to, vairāk neticu nevienam viņa vārdam. It kā jau pats pastāstīja, tas ir plus viņam un varētu būt patiesība, bet no otras puses, es tāpat nekad neuzzināšu kas, kā bija un vien tas fakts, ka spēra tur savu kāju, izraisa man riebumu, esmu ļoti apmulsusi un izsista no sliedēm, vairāk nezinu, ko domāt...:'-(