Jūsu attieksme/ sabiedrības kopējais noskaņojums attiecībā uz "citādajiem".

Es varu teikt, ka situācija Latvijā un ārzemēs noteikti ļoti atšķirās, ja runa ir par invalīdiem un garīgi slimiem cilvēkiem.
Zinu kā viss ir sakārtots Skandināvijā, bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem mācās parastajās skolās, tikai atsevišķās klasēs, līdz ar to bērni, kam nav attīstības problēmas pieņem to par pašsaprotamu, ka sabiedrībā ir arī šādi cilvēki. Skolās speciālklasēs ir asistenti, kas palīdz. Arī daudziem ir personālie asistenti, kas palīdz ar fizioterapiju, piemēram, iet uz baseinu, māca veikt vingrinājumus.
Arī kā pieaugušiem, šādiem cilvēkiem tiek nodrošināts dzīvoklis mājā, kur atrodas uzraugpersonāls.
Savukārt depresijas slimniekiem tiek doti medikamenti. Cilvēki šeit nav pieraduši paši īpaši cīnīties, lai tiktu galā( noteikti ir kas cīnās, bet, ne vairākumā.) Tādēļ arī ļoti liela daļa lieto antidepresantus ilgstoši. Nedomāju, ka tas ir labi. Depresiju ar zālēm vien neizārstēt.

Piedzimu kā vienīgais dzirdīgais bērns nedzirdīgo ģimenē. Vecāki tagad jau dzīvo Īrijā un varu pateikt vien to, ka vismaz Īrijā pret nedzirdīgajiem attiecas daudz, daudz labāk, bet tur arī sabiedrība visā visumā ir tolerantāka. Īpaši valsts iestādēs - visi ļoti laipni, saprotoši. Latvijā, diemžēl, mammai grūti pie ārsta, uz banku vai jebkur citur grūti bija vienai aiziet, jo cilvēki vai nu negribēja sazināties caur lapiņām vai jutās neērti un lika mammai nākt ar tulku (surdotulku Latvijā ir ļoti maz un iespēja pie tāda tikt ir - mēnesi iepriekš jāpierakstās).

Meitenes (un zēni), tiešām noderētu Jūsu redzējums!

Man ir bijusi depresija. Labi, ka toreiz nezināju ka esmu "citādāka" un "nepilnvērtīga sabiedrības locekle".
.
Labi, par tēmu - palasi par Somijas modekli izglītībā. Tur labi iekļauj bērnus ar dažādām mācīšanās grūtībām.

Vakardiena
Būtu labi, ja Tu izteiktos konkrētāk (vēlams ar piemēriem) - kas viņiem šobrīd traucē justies kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem?

Konkretizējot:
* fiziski ierobežotiem cilvēkiem var traucēt vides pieejamības problēmas, izolētība. Piemēri: cilvēki ratiņkrēslos nevar iekļūt lielā daļā izglītības iestāžu, no kā izriet ļoti ierobežotas darba iespējas, zemi ienākumi. Arī daļā kultūras, izklaides iestāžu joprojām var iekļūt tikai kājām. Fiziski redzami defekti var izraisīt nepatiku apkārtējos, līdz ar to veidojas sociālā izolētība.
* 57days, depresijas pacientu problemātiku personīgi es vairāk saistu ar to, ka psihiskās saslimšanas daļa sabiedrības joprojām uzskata par "slinkumu".

kas viņiem šobrīd traucē justies kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem

Labs jautājums, kas, manuprāt, gan, kā tēmas pieteikums, ir pārāk plašs. Varu piemest, ka cilvēkiem ratiņkrēslos vai ar staiguļiem, lielas problēmas rada trotuāri un ceļu kvalitāte, tāpat kā nepārdomātas "nobrauktuves", kuras dažreiz ir pārāk slīpas vai izteikti tuvu nedrošām zonām, piem., aktïvas satiksmes ceļiem.

Ak, jā - liftu trūkums,

Latvija ir pārāk nabadzīga valsts, lai domātu par invalīdiem un cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. tam nepietiek naudas, jo primāri visi līdzekļi tiek izmantoti citur. Skumji, bet kāpēc taisīt celiņus invalīdiem, ja nespēj pat samaksāt normālu pensiju veciem cilvēkiem un atbilstošu māmiņu pabalstu. Diemžēl šeit viss atduras pret naudu. Ja valstij būs nauda, šis jautājums arī būs sakārtots. Nebūs naudas - nebūs.

Vakardiena

fiziski ierobežotiem cilvēkiem var traucēt vides pieejamības problēmas, izolētība. Piemēri: cilvēki ratiņkrēslos nevar iekļūt lielā daļā izglītības iestāžu, no kā izriet ļoti ierobežotas darba iespējas, zemi ienākumi.

Pie visām pārbūvēm šis ir jāņem vērā un neko nevar nodot ekspluatācijā, ja nav nodrošināta pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Agrāk izbūvētās ēkās - jā, ir problēma. Tai pat laikā es nedomāju, ka tas ir cēlonis, kas liedz cilvēkam iegūt izglītību utt.

Fiziski redzami defekti var izraisīt nepatiku apkārtējos, līdz ar to veidojas sociālā izolētība.

Var izraisīt un var neizraisīt. Katrs mēs socializējamies ar tiem, kuru klātbūtnē jūtamies ērti un patīkami - neredzu tur neko sliktu, kamēr šī nepatika netiek vērsta tiešā veidā pret to cilvēku.

depresijas pacientu problemātiku personīgi es vairāk saistu ar to, ka psihiskās saslimšanas daļa sabiedrības joprojām uzskata par "slinkumu".

Pirmo reizi kko tādu dzirdu. :-O Saskarties ar tādiem nav nācies, bet kā saka - ar slimiem pa labam. :)

Ja valstij būs nauda, šis jautājums arī būs sakārtots. Nebūs naudas - nebūs.

Piekrītu, ka nauda palīdz, bet, vismaz attiecībā uz fiziskās vides uzlabojumiem, arī attīstītajās valstīs var redzēt neveiksmīgus un nepārdomātus risinājumus. To sakot, es pilnībā apzinos, ka dažreiz tas vienkārši noreducējas līdz "pēc kara visi gudri" līmenim, jo dažreiz kļūdas dizainā tiešām var būt grūti paredzēt un tās atklājas tikai vēlāk. Tajā pašā laikā, ja tomēr nauda tiek izdota publiskas ēkas būvniecībai vai ēkas remontam, kas tiek pielāgota arī ratiņkrēslu lietotājiem (manuprāt, standarta prasība mūsdienās), tad nedomāju, ka paturēt prātā elementāras end user prasības, ir daudz prasīts, jo ilgtermiņā tas naudu vienkārši ietaupīs.

Gan cilvēki ar invaliditāti, gan garīgiem traucējumiem man vienmēr ir izraisījuši cilvēcisku žēlumu, bet ne tādā līmenī kā ''oj, nabadziņš, dzīve tevi ir apdalījusi''. Jūtu līdzi viņiem, ka dzīve ir tā iegrozījusies, bet labprāt parunāju ar tādiem cilvēkiem, uzklausu dzīvesstāstus utt., jo man patīk, ka šādi, it kā ''citādie'', cilvēki māk uz dzīvi paskatīties no citas puses un bieži vien pat pozitīvāk kā garīgi un fiziski veselie cilvēki. :)
Kas attiecas uz garīgām slimībām un to ārstēšanu Latvijā - man šķiet, ka Latvijā cilvēki izvēlas tādas slimības kā depresiju, ēšanas traucējumus, bipolāros traucējumus, šizofrēniju u.c. vienkārši ''nogrūst'' malā un izlikties, ka mūsu valstī tādas problēmas nepastāv. Man ir pazīstama meitene, kura slimo ar anoreksiju. Viņa aizbrauca ārstēties uz ārzemēm, jo Latvijā nav tādu klīniku, kur varētu pilnvērtīgi izārstēties (vivendi centrs neesot palīdzējis, tikai naudu ''izkāsis'' - pēc viņas vārdiem). Uzskatu, ka šo jomu noteikti vajadzētu attīstīt & mācīt bērniem skolās par to, ka šādas slimības pastāv un ka cilvēki, kas ar tām slimo, nav dīvaini vai trakie. Viņi ir vienkārši slimi, tāpat kā kāds, kurš saaukstējies vai lauzis roku, tikai uz ilgāku laiku.

Es domāju, ka attieksme Latvijā pret dažādām veselības problēmām un īpatnībām ir slikta, tāpat kā attieksme pret jebko citādu - pret citu ādas krāsu, pret citu orientāciju, pret citu reliģiju (islams) utt. Uzskatu Latvijas sabiedrību kopumā par konservatīvu un neiecietīgu.

Par depresiju - paskaties kaut Sognares pēdējo diskusiju, kur Rīdziniece veltīja man veselu lapu un vēl rakstīja citā diskusijā, cik atpalikusi es esmu, jo uzrakstīju diskusijā atsauksmes par psihiatriem. Dzīvajā tikai tuvākie ir informēti, bet, iegūstot auto tiesības, ir nācies saskarties ar negatīvu attieksmi - kā cilvēks, kurš apmeklējis psihiatru, var iziet medicīnisko komisiju auto tiesībām. To man teica veselības centra 4 psihiatrs.. Protams, pārbaudes izgāju, neskatoties uz viņa personīgo viedokli.

Caloo, statistika ar smuku bildīti gan bija tikai par Amerikāņiem, bet mums cipari nebūš radikāli atšķirīgi:

Tā ka, pieņemu, ka ar cilvekiem, kam ir depresija, tu esi gan saskāries, tikai neesi to zinājis.

Piekritu kādas komentētājas teiktajam par to, ka par garīgajām slimībām ir jāmin skolā! Kad pats mācijos, attiecīgajā priekšmetā, par kaut ko tādu minēja 1-2 teikumus. Plus vēl kaut ko televīzijā dzirdēju,līdz ar to likās ka ja "kaut kas nav ar galvu kārtībā", tad cilvēks bijis karavīrs( t.s Vjetnamas vai Afganistānas sindromi), vai arī noziedznieks(Čārlzs Mensons,Hitlers,etc.) Papildus tam dažādi apoloģēti jau toreiz un arī tagad skaidro ka garīga saslimšana ir arī homoseksuālisms. Gala rezultātā ja krietns bariņš ļautiņu domā, ka psihiski slimie ir bīstami vai izvirtuši, tad lolot cerības, ka drīzā nākotnē iedzivotāju un valsts attieksme pret šādu slimību skartajiem mainītos, ir veltīgi.
Par invalīdiem ir vēl interesantākas lietas gadijies dzirdēt, mazāk Latvijā, bet piemēram Krievijā,Polijā un Ukrainā-tur censoņi pret šādiem cilvēkiem pauž idejas, kas maz atšķiras no Aloizoviča un kompānijas sludinātā vāczemē 30.gados( invalīdi ir "augonis" uz mūsu tautas veselā organisma, kas ir jāizgriež) Nepainteresējos sīkāk kas bija domāts ar "izgriešanu",bet bija pietiekami labi saprotams.
Jācer ka šādi domātāji sabiedrībā būs mazākumā

Invaliditāti, garīgos traucējumus neliktu vienā maisā ar depresiju.

Invalīdus latvijā liela daļa nepieņem,jo baidās saprast viņus,vieglāk ir atstumt no "normālā slāņa",nekā pieņemt. Un nauda ir tikai daļa,kas ierobežo labāku dzīvi invalīdiem, domāju pat ja nauda būtu, valsts to naudu iztērētu kārtējiem bezjēdzīgiem projektiem,kaut piemēram Akropole,ko šobrīd būvē. Nezinu cik miljonus tas centrs izmaksās,bet esmu pārliecināta,ka to naudu varēja arī daudz lietderīgāk iztērēt, bet mūsu valstī tak svarīgi ir skriet pakaļ kā citās valstīs ir, piemēram lietuvā jau ir savs akropoles centrs.
Izraēlā piemēram dzērājus skaita par invalīdiem un maksā invaliditātes pabalstu, tāpat arī bomži ir invalīdi, valstij nav vajadzīgi cilvēki kas sēž uz ielām un ubago, vai tik arī nebija sods ,ja uz ielām ubagoja? Iespējams kļūdos.

Man pašai netīk tā nodalīšana 'citādie' - tas nav ētiski. (t) Nav forši nostādīt vienu sabiedrības sociālo grupu pret otru. Nav forši, ja tās viena uz otru skatās ar aizdomām, nievām, nicību, neiecietību, necieņu, naidu, augstprātību un citiem tādiem. Mēs varam daudz gūt viens no otra, bet viens no otra mācās un kopīgi veido pasauli labāku tad, ja sadarbojas, ja strādā komandā, nevis izstumj viens otru no spēles ar domu, ka 'tie jau nu ir nejēgas, no kuriem labuma nekāda'.
.
Katram ir vieta šai pasaulē, mēs katrs esam unikāls un vērtīgs ar kaut ko savu - atliek tikai savai vērtībai un unikalitātei ļaut mirdzēt visā tās krāšņumā. :)

Invaliditāti, garīgos traucējumus neliktu vienā maisā ar depresiju.

Kas ir depresija?