Antidepresanti

jā, tas ir iespējams. mani pašu vairāk ietekmēja blakusparādības - nogurums, apātisks noskaņojums, negribēšana neko darīt etc. -, kas brīžiem noveda gandrīz histēriskā stāvoklī, jo, esot zem zālēm, likās: viss, tās ir beigas, nekam nav jēga, neko negribu, cik ilgi tas viss turpināsies, lieciet mani mierā, nekam nederu etc. tad nu pati paijāju sev pa plecu un centos nomierināties.

Nu... Tīri loģiski spriežot - zāles jau problēmas uz burvju mājienu neatrisinās. Tās vnk nedaudz palīdz turēties "virs ūdens", bet jācīnās jau pašam vien ir. Neviens taču negribētu uzreiz dzert tik stipras zāles, kas tevi padara par eksistējošu dārzeni, nevis domājošu dzīvu būtni.... Bet ir arī tādi medikamenti.

Nav normāli. Jāmaina zāles. Lai cilvēks pastāsta ārstam, vai viņam tas šķiet normāli? Sakarīgs ārsts pamainītu kaut ko zāļu kombinācijā.
Lietoju zāles un, ja es mēnesī vismaz nedēļu justos ļoti slikti, tad kāda jēga vispār lietot zāles? Es tad nelietotu. Man gadās sliktākas dienas un zāles nepadara par priecīgu, pozitīvu cilvēku, bet noskaņojumam jābūt stabilam, nevar būt kaut kādi nedēļu gari gruzoni.

Magdalenas piemērs ir neveiksmīgs zāļu izrakstīšanas piemērs. Nepiemērotās zāles, slikta kombinācija. Es arī esmu tam gājusi cauri, ka, šķiet, visu dienu varēju gulēt gultā, jo biju pārāk nogurusi, lietojot zāles. Tagad apmeklēju citu speciālistu, lietoju citas zāles un tā vairs nejūtos.

Drīkst jautāt, kādu antidepresantus tieši konkrētais cilvēks lieto?

Breivik, par to es diemžēl neesmu interesējusies, jo viņš man ir vienkārši draugs jeb labs paziņa, ar kuru saista dažas lietas.
petunijayyy, paldies par informāciju! Par spīti zināšanu trūkumam, kas ir manā rīcībā par šo tēmu, man arī šķiet, ka tik straujas noskaņojuma maiņas, ņemot vērā zāļu lietošanu, nav īsti normāli. Un, nē, es nerunāju par vienkārši čīkstēšanu, ka viss ir slikti, dzīve ir s*ds utt., bet to, ka cilvēks var jokot, smaidīt, apskaut un priecāties, bet jau pēc pusstundas ne ar vienu nerunāt, noslēgties, lūgt, lai vienkārši liek mierā. Tad nākošajās dienās necelt klausuli, neatbildēt uz ziņām, nav iespējams dabūt laukā no mājām, un vēl tik daudz visādu sīkumu. Un tā vismaz nedēļu. Vēlāk pats uzraksta ziņu, lai piedodu, ka viņš ir tāds, ka neko nevar sev izdarīt, bet gan jau drīz būs labi. Protams, nevajag piespiest cilvēku darīt kaut ko pret viņa gribu, jaukties svešā dzīvē, bet nu uz to vairs nevaru noraudzīties vienaldzīgi no malas.

Tad nākošajās dienās necelt klausuli, neatbildēt uz ziņām, nav iespējams dabūt laukā no mājām, un vēl tik daudz visādu sīkumu. Un tā vismaz nedēļu. Vēlāk pats uzraksta ziņu, lai piedodu, ka viņš ir tāds, ka neko nevar sev izdarīt, bet gan jau drīz būs labi.

Ko Tu viņam par to saki pēc tam?

Nu tur var būt daudzi iemesli, kādēļ tā. Kāda diagnoze (var jau būt, ka nemaz nav depresija, bet bipolārie traucējumi vai kas cits), cik ilgi lieto zāles (piemēram, ja izraksta iepriekš nedzertus antidepresantus, tad tie sāk iedarboties pēc 2-3 nedēļām). Varbūt konkrētās zāles neder (vienmēr jau papildus antidepresantiem raksta vēl citas zāles), tad psihiatram jāmaina. Varbūt cilvēks nelieto zāles regulāri.
Nezinu, ko tu vari palīdzēt. Vari ieteikt viņam pastāstīt par to psihiatram vai nomainīt psihiatru, bet nezinu, vai viņš tevi klausīs. Mēdz būt arī neprofesionāli psihiatri, kuri cilvēku noved līdz sliktam stāvoklim, man tāds bija gadījies ceļā.