Ar psihoterapteitiem ir tā... Man personīgi nepaveicās, laikam. Lai arī aizgāju tikai vienu reizi - totāli radīja iespaidu, ka tas viss ir tikai naudas dēļ, ka pilnīgi neinteresē palīdzēt. Vienvārdsakot tā, ka aizgāju, pasēdēju, visu,visu izstāstīju, bet viņa neieteica neko, pat ne ko darīt tuvākajā laikā (līdz nākamajai tikšanās reizei), vien sākumā pateica un beigās atkārtoja, ka tas ir komplicēti un uzreiz jau risinājumus nevar atrast. Es saprotu, ka viss nevar būt uzreiz skaidrs kā uz baltas lapas, bet ņemot vērā, ka tik daudz izklāstīju - kaut kādi secinājumi, kaut kādi padomi - kā domāt, ko darīt, ko nē. Nekas principā. Tikai kaut kādas varbūtības, par ko pati biju aizdomājusies, kas ir pašsaprotami, ka kaut kādas lietas ir saistītas un ietekmē viena otru. Kad beigās jutos kā ar ūdeni aplieta, izstāstot visu un nekādu atbildi, ne uz ko, vai kādu pavedienu nesaņemot, pajautāja man - kā plānoju tālāk, vai plānoju un kad tad nākamo tikšanos varētu. Atbildēju, ka padošu ziņu, ja būšu gatava nākamajai, tad jau redzēs, jo pa vidam ir arī citi pasākumi, kas varētu palīdzēt bez psihoterapijas. Tad nu tāda vēsa likās. Tā baigi vēsi izrakstīja čeku, bez kādiem novēlējumiem, tā saskarsme bija vēsāka nekā ar veikala kasieri "Visu labu!" tā auksti noteica un viss.
Par psihiatriem mamma šodien lasīja. Vienvārdsakot - skarbs stāsts, kur sieviete ar depresiju nevarēja motivēt sevi kaut ko darīt. Aizgāja pie psihiatra, izrakstīja zāles viņai. Jā, gāja darīja visādus darbus kā tanks, bet jutās ne savā ādā. Pirms tam bijusi priecājusies par dabu, lūgusi Dievu, tad vairs nevarējusi neko, tikai kā tanks gājusi un darījusi. Tā kā... ir visādi, bet nereti skarba pieredze.
106
