Kas es esmu?

Bet kā tad ir? Par ko tev ir šoks, paskatoties uz sevi/savu dzīvi no malas?

Uzskatu, ļoti jaunā vecumā tas varētu būt normāli, vēlāk gan parasti rodas skaidrība, vīzijas vismaz lielākajā daļā no galvenajām lomām, jo esi apbružājies, redzējis, kas tev der un kas neder, kas patīk un kas nepatīk, kas uzrunā un kas neuzrunā - no kā veidojies tu pats.

Tā pa ...:-D pa personiksku iet vaļā, ne jau tikai sev trāpiji šādās tādās lietās, jau vakar trāpija ne visai patīkami, bet apzinos to faktu, ka tā ir un savādāk diži gaidīt būtu naivi un lieki, bet fakts kā tāds ar tukšumu sarunāties tas pats kas kad neviena nav. Runa iet par viernu no vecākiem nekas traģisks, tikai paliels aukstums vai vienaldzība.

KB-9, tu kaut ko nejauc? :D

KB-9, lasu reizes 4 un nesaprotu. :D

A to es uz sevi ap savu dzīvi saistītiem notikumiem kas kā.

Par ko tev ir šoks, paskatoties uz sevi/savu dzīvi no malas?

Par to, ka viss ir tik citādi. Šoks bija domāts pat ne negatīvā ziņā, vienkārši par to, cik savādāk viss izvērties jau līdz šim, nekā padsmit gados domāju! Attiecību jomā, kurā domāju, ka nekas nenotiks vai nu otra neticamāka versija - uzradīsies tas princis baltā zirgā, sapņu vīrietis... Bija pa vidam, ne tā, ka nekas nenotiek un nevienam mani nav intereses iepazīt tuvāk, bet bija - iemīlējās manī, es tad palēnām sāku pretī mīlēt, tomēr ne tas bija princis, ne tas bija paliekoši. Savukārt darba jomā - domāju, ka kaut ko atradīšu un tad palēnām, palēnām kāpšu uz augšu, kamēr vienu dienu būšu izcila tajā jomā. Es no darbiem, ko esmu veikusi, esmu guvusi tikai pieredzi - attiecībā uz darba attiecībām kā tādām, sadarbību ar cilvēkiem, skaidrāku skatījumu uz savām rakstura iezīmēm, bet neesmu bijusi sfērā, kurā vispār gribētu kāpt kaut kur, jo aizeju tālāk, meklējot citu pieredzi, nekur nekāpju, drīzāk lēkāju no viena pauguriņa uz otru, no katra savācot kaut kādu mācību, pieredzi.

Dzīvē jau parasti tā ir, ka var domāt un izfantazēt n-tos variantus, kas kā varētu notikt un būt nākotnē, bet, kad tas brīdis pienāk, notiek kaut kas negaidīts un dzīve pavēršas pavisam citā virzienā.
Es arī šobrīd nevarētu teikt, ka būtu padsmit gados jelkad iedomājusies, ka dažās sfērās būs tā, kā ir tagad, kaut gan tas nemaz nebija tik sen. :)

Man jau arī tas viss nesen tā izvērties. Vēl 17, 18 gados domāju, ka viss būs citādi. Man 22. Nezinu vai macaw izpratnē tas ir ļoti agrs vecums, vai nu jau neesmu agrajā vairs. :D

Es kaut kad ritīgi filozofēju par to, kas es esmu un mēģināju uz šo jautājumu atbildēt dziļāk.
Manuprāt, kad cilvēkam prasa - "kas tu esi?" viņš atbild ar, piemēram, "skolotājs", man gribas teikt - "nē, tā ir tava profesija, nevis tava esība."
Resp, iesaku sevi nevērtēt pēc izglītības, profesijas, attiecībām un citām lietām. Tas viss ir mainīgs. Vari studēt, tad studēt vēl, tad kaut ko citu. Vari mainīt darbus, cik uziet. Vari satikties un veidot tik attiecības, cik vēlies.
Tas ir ok, ka Tev nav par visu viedoklis / pieņemtas izvēles. Man arī tā ir bijis. Manuprāt, tas pat ir labāk, kā tas, ka tev par visu ir ietiepīgs un muļķīgs viedoklis.
Štrunts, par to, ka nekāp vienā un tajā pašā karjeras kalnā, bet lēkā pa pauguriņiem. Kas tur slikts? Kur rakstīts, ka vajag vienu un to pašu karjeru? Es tūlīt, tūlīt, no septembra, lecu nost no sava pauguriņa un sākšu no nulles rāpties pilnīgi citā. Manuprāt, tas pat ir foršāk. Tu daudz vairāk iemācies, piedzīvo, un beigās ir tāaaada pieredze un dzīvesstāsts! Tu jau priekš sevis to dari. Dari to, kas patīk un nebaidies mainīt, ja nepatīk.
Man liekas, ka 20+ kakraz ir īstais meklējumu laiks. Tu pieminēji arī reliģiju - pati neesmu reliģioza (mans dievs ir mežs un reliģija - "esi labs cilvēks"), bet, ja šķiet, ka tev to vajag - droši eksperimentē. Aizej uz vienu baznīcu, uz otru. Esmu bijusi baznīc-īga, pat iesvētījusies savulaik un mana personīgā pieredze ir, ka man ļoti patika Torņakalna Lutera draudzē, bet nepatīk visādas modernās baptistu/sektantu draudzes, not my thing. Bet tak katram savs. Pamēģini sportu, jogu, moš tev tuvāka kaut kāda jogistu filozofija.
Katrā ziņā, ja pārdzīvojums ir par to, ka tev šķiet, ka tev savos 22os jau viss būtu jāzina - nav. Ne tuvu nav. Kad man bija 22, es biju tikko nomainījusi augstskolu, sākusi dzīvot viena pati, vispār nesapratu, kas patīk un ko gribu, bet biju atradusi studiju programmu, kas patīk, un vienkārši ķēros pie tā, ticot, ka pārējie lēmumi un saprašana ar laiku atnāks. Daži ir atnākuši, daži vēl nāk. ;-)

Es esmu definējusi, kas es esmu -Es esmu laimīga! un tā ir galvenā atbilde uz visiem jautājumiem

KB-9, lasu reizes 4 un nesaprotu.

Starp citu es ļoti bieži KB-9 tekstus neuztveru:-Ditkā kļūdas nav,bet doma nav saprotama, Rīdziniece kad drukā,tad i kļūdas i nevar reizēm saprast viņas domu.:-D

"Kas tad es esmu? Kur es esmu? Uz ko es eju? Ko es vēlos?"

Man ir stipri virs 22, bet jūtos tāpat. Attiecīgi, atļaujos pieņemt, ka tādas sajūtas ir normālas.

Attiecības - biju iedomājusies, ka man nekad nebūs kāds, kurš mani mīlēs un vienmēr tikai tikšu tīta ap pirkstu, izmantota neilgam laikam un vispār - kurš ar tādu, kāda es esmu gribēs dzīvot

Kādos 14/15 gados domāju gluži tāpat, visām meitenēm kautkādu uzmanību pievērsa,tikai ne man. Kad sāka pirmie puiši pievērst uzmanību,pirmā doma jau nebija-oo es viņam patīku,bet gan ko gan viņš ieraudzīja manī,gan jau grib paņirgaties un viss. Gāja gadi, un es paliku savādāka, mazliet pieaugušāka (izskata ziņā),un iepazinos ar puisi pirmo,kas ar bija takā pirmais saucamais boyfriends, tas laiks lika saprast ,ka es arī varu patikt puišiem, protams šīs attiecības nebija ilgākas un pēc laika iepazinos ar citu, godīgi pat iedomāties nevarēju,ka izveidosies man nopietnas attiecības ,ka dzīvosim kopā arī pēc gadiem 2,bet paskat jau esam kopā 7gadus uln gaidām savu pirmo bērniņu.
Starp citu daudzām meitenēm kam skolas laikā pievērsa uzmanību ,kam puiši skrēja pakaļ, liela daļa meiteņu ir palikušas vienas ar bērniem vai vienkārši vienas.
Tēmas nosaukumam skatoties varu teikt ,ka esmu vienkārša ,laimīga sieviete ar saviem plusiem un mīnusiem. :-)

sievietes dzimums, kas ar mazām krūtīm un pašpārliecinātu skatienu dodas tikai taisni. - šis ir tā, kā es sevi redzu šobrīd, vēl cenšoties sev definēt, kas galu galā ir sieviete - vai tā, kas ir maiga, vai stipra feministe vai arī kas (precīzāk - sieviete manās acīs, kāda es vēlos būt), un tāpat jūtoties apmierināta gan ar savām ne labākajām šķautnēm, gan ar figūru, gan ar mērķiem un paveikto.

Par to, ka viss ir tik citādi. Šoks bija domāts pat ne negatīvā ziņā, vienkārši par to, cik savādāk viss izvērties jau līdz šim, nekā padsmit gados domāju!

Lasu šīs diskusijas komentārus un gremdējos senās atmiņās. Kad bija 15-17 gadi, likās jūra līdz ceļiem. Skaidri zināju, ko es vēlos, ko gribu sasniegt, un cik gados es to iegūšu. Dzīvoju ar pārliecību, ka karjera ir tas, kas man vajadzīgs, nekāda ceļošana un augstākā izglītība man nešķita svarīga, zināju, ka manos 25 gados būs jau divi bērni un ģimenes ligzda.
Šobrīd, esmu ieguvusi divas augstākās, jomā, kura man vairs tik ļoti nesaista. Esmu paspējusi izmētāties un apceļot pusi pasules, bet nekādu karjeru tā arī neizveidot. Tā vietā, lai 25 gados man būtu jau otrais bērns, man nav neviena, bet ir suns un māja.
Liekas, kā es varēju tik ļoti "aizšaut" garām, ar to, kāda vēlos būt, un kas es esmu. Vai es tagad, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka ļoti zinu, kāda esmu? Toreiz, zināju. Jebkurā, diennakts laikā, ja man kāds pajautātu, "kas tu esi?", es zinātu ko atbildēt. Bet, tagad? Tik bieži liekas, ka esmu apmaldījusies, ne tikai dzīvē, bet pati sevī. Es saprotu, kas mani saista un kas man patīk, zinu, kādaslietas/cilvēki/priekšmeti/notikumi, definē mani, bet tas kodols...Tas kodols ir tas, kas man pietrūkst. Vai šis ir augstākais punkts, kurā es varu atrasties un vai visas manas izvēles ir uz to atvedušas?

vēl cenšoties sev definēt, kas galu galā ir sieviete

Šis ir otrs, smagais, personības jautājums. Visapkārt, brīžam, šķiet, ka visas apzinās, ka ir sievietes un izstaro to sievisķības definīciju. Bet, kas tas ir man? Nojausma par sievišķību vien.

Starp citu es ļoti bieži KB-9 tekstus neuztveruitkā kļūdas nav,bet doma nav saprotama, Rīdziniece kad drukā,tad i kļūdas i nevar reizēm saprast viņas domu.

Pieļauju, ka katram savi 5santīmi trūkst, neesmu izņēmums man varbūt arī 10 +vel esmu kreilis :-)

Labi, ka atradu savu atbildi :)