mistiskas lietas

Bet man ir spokojies kaķis. Paņēmu kaķi no dzīvnieku aizsardzības biedrības, uzreiz konstatēju, ka slims. Sāku ārstēt, ārstēju 3 gadus, bet neveiksmīgi, kaķis tikai dila un dila, beigās pieņēmu sāpīgu lēmumu kaķi iemidzināt, jo nu katru dienu pēc darba mans ikdienišķais rituāls bija asins peļķīšu saslaucīšana pa visu dzīvokli. Kaķim biju nereāli pieķērusies, protams, tuvākie zināja, ko un kāpēc daru, draugs ļoti atbalstīja. Aizvedām iemidzināt, vakarā pie manis ciemos atnāca 2 draudzenes (arī kaķenieces), lai es pavisam nenojūgtos, uz "bēru mielastu". Sēžam, dzeram vīnu, runājam, un pēkšņi visas 3 pieklustam, jo... kāds ēd kaķa sauso barību. Tā izteiksmīgi, nu, tā skaņa, kad barība sitas pret bļodiņu. Labākais, ka man mājās nebija sausās barības. Seko kaķa atraudziņa un nošūpojas žalūzijas...
P.S. tik daudz vīna mums nebija, lai tie būtu gļuki.

Nekad neesmu redzējusi NLO vai kaut ko tamlīdzīgu, taču reizēm, kad palieku mājās viena ir sajūta, ka kāds mani vēro. Mēdz būt arī tā, ka suns mierīgi guļ un pēkšņi uzlec kājās, saausās, ošņā gaisu un tad sastingst un skatās vienā punktā. Reizēm naktīs, kad eju gulēt sajūta, ka pretējā istabas galā kāds sēž un skatās kā guļu.
Ir bijuši arī interesanti atgadījumi ar mantu pazušanu. Pagājušajā gadā mans tēvs nokļuva slimnīcā un, kad zvanīja mammai, lai atved viņam mantas, viņš jokojoties teica "atved manas baltās čībiņas" (esot ticējums, ka baltas čības ir uz nāvi). Pēc mēneša tētis nomira. Vienā dienā mamma pēkšņi ieskrēja manā istabā un jautā, vai neesmu redzējusi tēva baltos krokšus, atbildēju, ka neesmu. Mamma visu dzīvokli apgrieza kājām gaisā, bet tā arī nav atradusi līdz šai dienai. Tā nu sanāk, ka tētis aizgāja ar savām baltajām čībiņām.
Reiz arī iekļuvu avārijā, nenopietnā, bet mašīnu sasitu riktīgi, histērijā sēdēju un nezināju, kam zvanīt, jo aizbraukt nekur nevarēju, kad pēkšņi man piezvanīja pusbrālis un jautāja, kur esmu un vai man viss labi, jo viņam vienkārši esot bijusi sajūta, ka man ir problēmas. Tajā dienā brālis bija aizbraucis uz kapiem pie tēta, bet es braucu no turienes.

Bērnībā laukos daudz dažādas dīvainas lietas bija - gari un skaņas un trokšņi, bet es biju maza un tie bija lauki. Who knows.
Bet man ir mājdzīvnieka "spoku stāsts " - no dzimšanas līdz pat mirklim, kad man bija gadi 12/13, man/ģimenei bija suns. Es ar to suni uzaugu - mans labākais draugs un dikti mīļš, labs, gudrs suns bija. Kad viņš jau bija kādu laiku miris, pie tam laukos, nevis pilsētā, es guļu savā pilsētas gultā - man bija moš kādi 14-16, kaut kur starp to vecumu; un pēkšņi es dzirdu, kā zem manas gultas nošķind viņa kakla siksna. Kā parasti skanēja - kad suns nopurinās un siksniņa noskan. Un visa istaba sāka smaržot pēc tā suņa, nu tā, ka nenormāli. Es nenormāli atslābu un aizmigu saldā miegā, ar domu, ka viņš tur ir, ka viņš mani sargā. Nākamajā rītā pastāstīju to mammai, kurai istaba aiz sienas, un viņa teica, ka viņai tas suns arī sapņos rādījies.
Tak vot.
Tādi izteikti spilgti modernie (apzinātā pieaugušā vecumā) spoku stāsti man nav bijuši, vismaz uz sitienu nenāk prātā. Es jau daudz kam pārdabiskam ticu un regulāri dīvainas lietas sajūtu, bet neizslēdzu iespēju, ka tas viss ir manā galvā :-D
Bet pie tā, ka mans kaķis regulāri no zila gaisa sāk ārdīties un ņaud uz sienu, es jau esmu pieradusi. Sākumā bija neomulīgi un arī neizslēdzu iespēju, ka kaķi redz kaut ko, ko cilvēks neredz. Tāpat, kā suņi laukos - kad, piemēram, sēžam ārā uz terases, apkārt melna nakts (un laukos jau tās naktis ir tiešām melnas, bez pilsētas gaismām pie apvāršņa), ķipa klusums un pēkšņi abi suņi sāk ārdīties un riet uz tumsu. Arī krīpīgi. :-D

lasot baisi palika :D
man reizēm mājas ir kas zudis, vai arī, kas nokrīt pēkšņi , kāda trauku skaņa.
Esmu sen atpakaļ redzējusi sapni , kur es raudāju , ka oma nomira un pēc laika viņa nomira baisi kļuva :'-(:-/
Sen atpakaļ es uz ielas redzēju dīvainu tiešam divainu lietu reāli es tad vnk aizmuku prom,man sirds pamatigi klapeja un biju šokā un draudzene nesaprata kas ar mani notika , bet nu to te tā nēerti teikt tas laikam tiešām bija pats dīvainākais, jo viņa neko neredzēja es gan :-D:-(

Šonakt atkal bija sajūta,ka kāds stāv pie gultas un no augšas vēro. Man reāli sāk palikt bail. :-D
Atcerējos vēl divus creepy stāstus. Veci cilvēki saka, ka ziemā uz kapiem nedrīkstot iet, jo tas traucē aizgājušo mieru, bet es eju, ja jūtu, ka velk uz turieni. Tā nu vienu ziemas dienu, kad sniegs bija līdz ceļiem, ar mammu aizbraucām uz kapiem, noparkojām mašīnu un gājām pa vārtiņiem iekšā un pēkšņi es dzirdu, ka kāds spēlē vijoli. Jautāju mammai, vai viņa dzird, viņa saka, ka nē. Ejam tālāk, nu riktīgi skaļi var dzirdēt, ka kāds spēlē vijoli, es atkal mammai jautāju, vai viņa dzird, viņa saka, ka man liekas, jo svētdienā noteikti nevienam neesot bēres. Kamēr mamma ņēmās, es izdomāju, ka jāaiziet paskatīties, kas tur spēlē to vijoli. Gāju uz skaņas pusi, palika ar vien skaļāk un skaļāk un tad pēkšņi apklusa, nevienu neieraudzījusi pagriezos un gāju atpakaļ. Kad atnācu mamma pateica, ka tikko no tās pašas puses garām esot nogājis vijolnieks. Es paliku mēma, jo nevienu cilvēku vispār neredzēju. Reiz arī aizbraucu nolikt svecīti vakarpusē, bet tā kā ziemā tumsa iestājas ātri, sanāca, ka arī kapos nokļuvu, kad bija tumšs. Bail nebija, mazliet neomulīgi gan, bet nu nodarīju lietas, ieslēdzu telefonā flashlight un gāju atpakaļ uz mašīnu. Līdz mašīnai nav tālu jāiet, tikai pa taisnu ceļu maksimums 1 minūti. Tā es eju, spīdinot sev ceļu un pēkšņi saprotu, ka esmu mazliet nobīdījusies pa labi un piegājusi pie kāda cilvēka kapa, paspīdinu gaismu uz augšu redzu, ka kapakmenim blakus reāli stāv melna ēna. Pagriezos un fiksi skrēju prom, tikai uzmetu brīdi aci pa labi, un likās, ka pie katra kapakmeņa stāv pa melnai ēnai. Joprojām nezinu, vai tas bija kaut kāds redzes apmāns vai arī reāli tur kāds stāvēja.

Pirms dažiem gadiem biju iemīlējusies vienā puisī, bet neveiksmīgi. Mocījos domājot par viņu, sirds sitās straujāk, kad viņu vienmēr ieraudzīju pasākumos. Bijām kopā pavadījuši vienu nakti, bet ar to arī tas beidzās no viņa puses. Pēc kāda laika satikāmies, iedzērām, kaut ko pļāpājām un viņš man stāstīja, ka ilgi vairs nedzīvošot. Kad es viņu redzēju sapņos, vienmēr biju tāda priecīga un pamodos ar domu, ka mīlu viņu vēl vairāk. Vienā sapnī viņš pie manis atnāca, tas sapnis bija citādāks nekā parasti - it kā pati sapratu, ka starp mums viss beidzies. Nākamajā rītā pamodos ar vieglu sajūtu, ka esmu viņu palaidusi. Pēc nedēļas viņš nomira. Un iepriekšējā vakarā biju sajutusi tādu kā aukstu dvašu istabā.

Atceros vēl, ka dažus gadus atpakaļ pieskatīju māsas dēlu, bijām laukos, viņam toreiz bija 4 gadi, ļoti labi zina, ka uz ceļa nedrīkst iet un nekad neiet. skraidīja pa pagalmu, es iegāju mājā padzerties, kad iznācu pēc īsa mirkļa, stāvēja pašā ceļa vidū un sarunājas, skatījās uz priekšu itkā priekšā kāds tiešām stāvētu. Kad jautāju kādēļ tur gājis, atbildēja, ka onkulis saucis, bet tuvumā nebija pilnīgi neviena cilvēka. Esmu dzirdējusi, ka bērni līdz dažādām vecumam, spējot saredzēt garus un tamlīdzīgas lietas.

Spīdola , man līdzīgi bijis ar dzīvokli. Visu laiku kaut kādas skaņas bija, no rītiem vienmēr wc vai gaitenī bija atstāta gaisma, visādas lietas manīja atrašanās vietu. Pirmajā pārvākšanās dienā māsai uzgāzās lielais skapis virsū, pēc loģikas vajadzētu būt nolikušai karoti vai vismaz smagām traumām, bet nē, viens zilums uz elkoņa. Pēc kāda laika, nākot mājās nevaram atslēgt durvis, izsaucām atslègnieku, šis sekundes laikā atver durvis un skatās uz mums kā uz jocīgiem. Vèl pēc kāda laika - siena sāk kūpēt, izsaucam elektriķi, šis atbrauc apskatās un saka, ka pilnīgi nekas tur neesot, ka viss ok. Tai pašā dzīvoklī es saslimu ar depresiju.
Pēc 5 mēnešiem mamma saprata, ka jāvācas prom. Kad to uzzināja kaimiņš pastāstīja, ka jau gadiem neviens tajā dzīvoklī nav nodzīvojis ilgāk par pusgadu. Pē paliek atceroties to laiku.

justgirl01, domāju, tā ir taisnība ka bērni redz un sajūt garus. Man mamma stāstīja, ka vakarā pēc tēva bērēm es esot viņai pateikusi, ka" onkulis vairs nenāks. "Mans tēvs nomira, kad man bija 2.5 vai 3 gadi, kaut kā tā. Mamma teica, ka viņai tai brīdī auksti sviedri parādījušies :-D

Esmu redzējusi mistiskus sapņus ar skolas biedriem, kas īsi pēc tam miruši.
Pagājušajā gadā man tuvs draugs nomira. Kādu laiku pēc viņa nāves man sekoja viņa smaržas, ļoti intensīvas un izteiktas, jutu visu laiku. Kad apglabājām, tad arī smarža aizgāja...

Ikdienā bieži esmu ievērojusi, ka tās, domas, kas parādās prātā kā garāmejot, pēc tam bieži vien piepildās. Nezinu, kas tas ir, vai intuīcija vai kas cits, bet nu pēdējā laikā nav īpaši patīkami. Piemēram, nesen nodomāju, ka ar draugu sastrīdēsimies, kaut uz to brīdi viss bija lieliski, bet tā doma tikai uzmācīgi līda prātā. Un, jā, nākošajā dienā arī notika tas, par ko domāju. Un tā ar vairākiem it kā sīkumiem.
Tas pats princips ar sapņiem - bieži nosapņoju to, kas notiks nākotnē, piemēram, agrāk redzēju, kuru vietu esmu ieguvusi konkursā, olimpiādēs utt., ziņas vārds vārdā, ko kāds uzrakstīs man, notikumus un attiecības ar cilvēkiem.
Baisākā pieredze pirms kāda gada bija ar miega paralīzi. Kaut brīžiem šaubos, vai tas bija pa īstam vai sapnī, jo varēju kustēties, bet nevarēju izdabūt ne skaņu. Pamodos un istabas vidū redzēju baltu stāvu, kas stāvēja ar muguru pret mani, sieviete baltā kleitā. Vēlējos kliegt, bet laukā nenāca neviena skaņa, tikai spēju ieķerties gultas malā ar pirkstiem un ar otru roku vilku sev virsū segu. Nākošajā brīdī tēls pielidoja man klāt, kļuva svelmaini karsti un tas stāvs gluži kā izzuda manī. Varētu arī norakstīt uz to, ka tas bija sapni, bet mulsina tas, ka savā istabā redzēju visu līdz pat sīkumiem - kā aiz loga aust gaisma, kā saliktas grāmatas uz galda, dators, apģērbs. Pēc šī gadījuma īpaši omulīgi gulēt nebija.:-D
Šoziem vienu vakaru sēdēju istabā, logs bija atvērts un dzirdēju tādus kā smagus soļus aizejam garām pa sniegu. Pirmajā brīdī padomāju, ka tas ir kāds no mājiniekiem, palūkojos pa logu, bet neviena nebija, arī nekādu pēdu. Pēc laiciņa atkal praktiski tas pats scenārijs, tikai šoreiz soļus dzirdēju vēl skaidrāk. Durvis bija aizslēgtas, mājās biju viena un gaidīju atgriežamies māsu uz mājām. Piegāju pie ārdurvīm, atslēdzu un gaidīju kad tad māsa nāks iekšā. Gaisma bija tikai no logiem, tāpēc nodomāju, ka viņa stāv kaut kur ēnā, jo dzirdēju tos pašus soļus. Uzsaucu, lai nemuļķojas un nāk iekšā. Laiciņu pastāvēju un iegāju atpakaļ iekšā ar domu, ka nu mazums kas, ienāks tāpat. Atgriezās viņa tikai pēc stundas. Dzīvoju privātmājā, tāpēc lieliski var atšķirt mājinieku pēdas no svešinieku. Lieki teikt, ka nekādu pēdu tur nebija.
Nu klasiski ir kaut kāda priekšmetu šķindēšana, dzīvnieku skatīšanās tukšumā, bet tie ir sīkumi. :-)

up :-)

Iekopēšu no spoku diskusijas savu stāstu, bet ir viens nesens. Pirms neilga laika nomira pazīstams vīrietis vārdā Aleksejs. Manu puisi arī sauc Aleksejs. Naktī sapņoju, ka redzu, ka nomirst mans puisis Aleksejs, piecēlos raudādama, teikdama- Aleksejs miris, Aleksejs miris. Bija dīvaina diena, vakarpusē uzzināju, ka nomiris otrs Aleksejs, ar kuru arī reiz bijām tā kā iemīlējušies. Dīvaini un skumji.
Laikam jau esmu stāstījusi, bet varu pastāstīt.
Kad gāju vidusskolā, ar draudzenēm saucām spokus, gariņus u.t.t, pirmo reiz kad saucām spogulis uz kājas pats no sevis uz galda sāka lēkāt un nokrita, paldies Dievam, nesaplīsa, saprotams, ka gars vai kas nu tur ir , centās izkļūt no spoguļa. Pēc pāris gadiem ar draudzeni manā vecāku dzīvoklī saucām mājas gariņu, jo es viņu jutu bieži. Ar adatu un burtiem u.t.t, ticiet vai nē, adata pati kustējās un gars atbildēja uz jautājumiem, zināja manu vārdu un visādus noslēpumus , stāstīja kā viņu sauc, cik viņam gadu un kā nomiris, esot tur dzīvojis. Ak, atceros , vēl nu bijām maziņas, un ar draudzeni meklējām kur man pazudis otrs zābaks, gribējām iet ārā, un no otras istabas izlidoja mans zābaks, es pati savām acīm redzēju, kā mēs raudājām, laikam stundu zem gultas bijām, kamēr man tētis neatnāca. Vēl kad biju maziņa, kaut ko neapdomīgi pateicu sliktu par Dievu un spuldzīte lampā pārsprāga. Sakot, ka mana tēva mammai esot bijušas spējas, viņa varējusi noņemt sāpes, rozes ārstējusi, un mirstot teikusi , ka grib lai man viņas spējas tiekot. Esmu bijusi pie ekstrasensiem un tie teikuši, ka spējas man esot , bet jāattīsta , un es arī baidoties. Mani tiešām baida spoki, mistika u.t.t, bet arī piesaista. Kad biju maziņa un krustmāte gaidīja pirmo bērnu , es mammai teicu, ka sapnī redzēju, ka miris bērniņš krustmātei vēderā, diemžēl, bet man bija taisnība. Reiz nosapņoju, ka nākšu mājās no skolas un nebūs elektrība un sāksies vētra. Pienāca nākamā diena, atnācu no skolas- nebija elektrības, sākās vētra. Arī pēdējos gadus , kad man ienāk kāda doma pēkšņi braucot uz darbu, vai ejot gulēt, tā notiek. Tā esmu paredzējusi tikšanās, kas neienāktu pat prātā. Un paredzējusi nelaimes, un pat tās novērsusi. Sīkāk negribu stāstīt, bet bija man slikta aizdoma par draugu , ka jāsagaida viņš pēc darba, jāaizbrauc sagaidīt, un pareizi izdarīju, jo ja nebūtu aizbraukusi, būtu vedis kolēģis mājās, kurš cieta avārijā. Ticu mistikai, spokiem, gariem. Tas viss ir!
Baigi gari aizrunājos.