Ja par spoku stāstiem, tad man arī ir.
Pirms tam kādus 5 mēnešus nodzīvojām īrētā dzīvoklī. Jau pašā sākumā tur šķita neomulīgi un tad, kad draugam bija komandējumi, pa nakti bija ļoti bailīgi. Neizskaidrojami, jo parasti man tā nav. Bet tur - tiešām, izslēdzot gaismu, jāskrien līdz gultai, lai briesmoņi neapēd. :D Dzīvoklī visur bija bīdāmās durvis un mums kā reiz kaķis vēl bija ļoti maziņš, ņēmu viņu pie sevis istabā, aizbīdīju durvis līdz pašam galam un sēžu datorā. Pēkšņi skatos, durvis atbīdītas (kaķēns vēl bija pārāk mazs, lai to izdarītu - pārāk smagas durvis).
Tad vēl - iepriekšējā vakarā mazgāju grīdu, aizgājām gulēt abi ar draugu, no rīta pamostamies - guļamistabā pie viņa gultas puses paliels sveķu aplis pielipis pie grīdas. (t) Tā, it kā kāds būtu ar sveci vērojis mūs guļam un piepilinājis. Kaķis nevarēja atnest, jo tad tas nebūtu piekaltis. Neviens no mums arī nav īsti mēnessērdzīgs, vismaz ne tādā pakāpē, ka ietu uz citu istabu, aizdegtu sveci, atnāktu, piepilinātu un aizietu atpakaļ, nodzēstu, utt. No šī arī draugam palika neomulīgi, jo to durvju vēršanos viņš nebija redzējis.
Un tad jau vēl visādi brīnumi ar durvju virināšanos un jokainām skaņām no dzīvokļa, kad abi ar draugu to dzirdējām un kaķis arī sēdēja pie mums un ausījās, spalvu saslējis.
Vienu reizi es ieraudzīju, kas tur spokojas. Naktī draugs iet uz WC, es pamostos un skatos, ka gultas galā stāv kāda sirma sieviete, vecā naktskreklā un izbrīnīti uz mani skatās. Tad pazuda...
Labi, ka mums tur ilgi nebija jāuzkavējas, jo draugs iegādājās savu dzīvokli, bet tur pavadīto laiku atceros ar nepatiku. Vācoties ārā, uzzinājām, ka dzīvokļa īpašnieces mamma tur iepriekš dzīvojusi un nomirusi pirms gada.... Acīmredzot, cilvēks ļoti pieķēries mantām, jo tur tiešām bija daudz viņas mantu - sākot ar mēbelēm un antīku spoguli, beidzot ar kristāla servīzēm.