Iespēja pastrādāt

Galvā stāv, ka autorei 24 vai 26.

:-O:-O pec temm gadi 16 it vai mazak! Man tajos gados ja jau savs pirmais auto bija, darbs, kursi , berni palieli, un kas tik vel ne. A beidzot sad tad gajam uz vecrigu tuset, bernus mammas atstajam, varejam ari atlauties materiali...oj ku labi bija..:-D

Rīdziniece nu prieks, ka atzīsti savas kļūdas. Arī šis cilvēks, iespējams, atzīs savas kļūdas. Bet vēlreiz saku, ne mums par to visu spriest, jo mēs nezinam detaļas. Tāpēc jābeidz cepties un izteikt tik šausmīgus aicinājumus. Jāpriecājas, ka viņai var būt bērni, nevis jānospiež un jātiesā.

uj pec tam tadads makina sludz palidzibu JO BEEERRRNINI.... ibio rio visi tad vainigi ne vina!

Tev neviens neliek klausīties tos palīgā saucienus, ja nevēlies.

Rīdziniece nu prieks, ka atzīsti savas kļūdas.

skumj drizak, agrak vajadzeja tagadejas samdzenes nevis jaunibas maksimalismu. Tacu es saku ka domaju... un zini, toreiz man ari arsti dzemdet neatlava, izdarju ka es gribeju, un dziva esmu! Tacu nevienam neko nejautaju... pati izlemu, nevija interneta, un draudzenem parunajam bet izlemu es!
jo tada dzive bija tiem kas dzimusi pirms interneta laikmeta Pasiem jadoma!

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es :)
- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
banali bet fakts!

Ai te tak bezjēdzīgi ko teikt :D
Atkārtojos:

Šeit ir atsevišķš gadījums, citi laiki un citi uzskati.

Šeit ir atsevišķš gadījums,

tiesi ta! Un ja laiki citi, kad atbldibu ta veessi var uzkraut citiem, un visus sikumus jautat pasam neko ar savu galvu nedomajot...ta vienkarsi pogfiga eksistet....

http://cosmo.lv/forums/topic/206065-veders-balons/ un palasi citas autores temas...ta dma, runa 26 gadiga sieviete!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! ta normali ja?

Rīdziniece un kas tur ir nenormāls? Tas, ka tev tas šķiet smieklīgi, nenozīmē, ka citu tas neuztrauc, tak liecies mierā, atdziesti.

Redzi ja foruma izliek savu problemu, tad citi nekluse bet izsaka vedokkli, ta medz interneta notikt! Ja to nevelas, neta savu sapi neizliek!

Man 19 it gados dvinus gaidot bija skola,darbs, kur dzivot, normals vecis un plans tuvakiem paris gadiem. Lai ari tapatavecaki oj oj ka lekcijas lasija.. A te... bez iztikas lidzekliem, bez teva faktiski, bez kaut kada naktontes plana, bez darba un nedomajot logiski...aiii

Ne visām būs kā tev, katrai jau tas dzīves ceļš ir savādāks. Cita ātrāk paliks stāvoklī,cita ātrāk tiks uz savām kājām.

Ne visām būs kā tev, katrai jau tas dzīves ceļš ir savādāks. Cita ātrāk paliks stāvoklī,cita ātrāk tiks uz savām kājām.

protams, bet ja tas nebut trollis( busim realas) tad 26 gados lasot autores temas tas ir murgs!

Nu trollis vai nē ,bet cilvēki ir dažādi un ir tādi nenopietni cilvēki kas 26/27 gados vēl ir bērna prātā un ir tādi kas ,20 gados ir ļoti nopietni un uz dzīvi skatās pavisam citām acīm un nelidinās pa mākoņiem kā dažs labs 26/27 gados.
Te autore ,šķiet ka vairāk dzīvo pa mākoņiem un nevēlas saskaitīt īsto dzīves realitāti,tak kura normāla sieviete būdama stāvoklī , piedos un skries uz citu valsti pie džeka,kas sarskatas ar bijušo un jūsmo par viņas vagīnu?

Es ceru, ka autore ir trollis!
Mans absolūti subjektīvais uzskats ir - dzemdē mazo tikai un vienīgi tad kad esi droša, ka viena spēsi visu viņam nodrošināt. Dzīvē gadās visādi un var tiešām nākties sisties vienai ar bērnu uz rokām.

Es biezi aizdomaajos par to ,kaa cilveeki dziivos naakotnee,kaadi buus!?
Visi aatri steidzas dziivot to "pieaugusa cilveeka" dziivi,sasteidz attiecibas,tad skiraas,mazie kur nu kurais meetaajaas!!
Es nezinu ,vai buudama gruutniece ,gribeetu kaut kur dziities dziivot citur,mekleet darbu svesaa valstii!Taas attieciibas man arii neizklausaas taadas loti stabilas.Maajaas tad tomeer veel kaads no radiniem-mamma,omiite varbuut!
Jaapaardomaa taa kaartiigi,jo te tomeer ir iesaistiits tas "mazais cilveecins!"

Ārprāts, cik cietsirdīgi. Kā var ieteikt abortu taisīt?
Vai tad maz tādu pāru, kas ir šķīrušies, ir bijuši finansiālās grūtībās, sarežģītās attiecībās? Tak nē, kāpēc, lai šis būtu cits gadījums?

Un dzemdēt bērnu tādos apstākļos nav cietsirdīgi? Protams, ka citi saka, ka tā ir maza dvēselīte. Kā varot atņemt dzīvību. Bet auglis nav attīstījies līdz nekādam apziņas līmenim.
Vienu brīdi viss var būt fantastiski, bet otrā viss saiet auzās. Tā tas notiek, bet apzināti jau no sākta gala mesties šādās darbībās ir nežēlīgi pret bērnu, kurš nevienu brīdi nav lūdzis piedzimt šajā pasaulē tik nenobriedušiem, nestabiliem vecākiem.

Paskaties uz bērniem, kuri tiek atstāti novārtā, pamesti, badināti, sisti un pasaki man ka aborts tur nebija nepieciešams.

Breivik-piekriitu!

Ak kungs :-D:-D:-D