Par prioritātēm ģimenē

Viens no iemesliem varētu būt, ka cenšas tādā veidā piepildīt to, kā pašiem bērnībā nebija. Es minu.
Otrs - drusku nepareizas vērtības un cenšas dot "visu labāko" mantiskā veidā.

Variants, kas man nāk prātā, iedomājoties sev zināmās dažas šādas ģimenes (ipaši, kur viens vecāks), šādā veidā tiek nopirkta bērna mīlestība. Viena zināma sieviete pat neēd, lai puisītim tikai atkal jaunu telefonu pirktu. Traki tā...

Viens no pirmajiem iemesliem, kas nāk prātā, ir tas, ka vecāki cenšas "spodrināt" savu tēlu un īpašības, aizstājot tās īpašības un vērtības, ko nespēj dot morāli, ar mantiskajām vērtībām. Tāpat arī cenšas radīt bērnam to drošības čaulu, radot ilūziju, ka bērns ir pilnībā aizsargāts, bez problēmām, līdz ar to arī liek pamatus problēmām, kas būs turpmākajā dzīvē, bērnam izaugot nepastāvīgam un par sevi izlemt nespējīgam.

Bērniem vēlas nodrošināt pēc iespējas labāku dzīvi, taupot uz sevi, bet sev tuvākajiem dodot vairāk. Nedomāju, ka vienmēr tie ir kādi kompleksi, uzpirkšana, bet princips, dot to pēc iespējas labāko savam bērnam. Arī domā, ka bērnam tas ir svarīgāk, lai neapceļ citi, lai ir iespēja iet tur, kur iet citi bērni, tā vietā vecāks varbūt neaiziet uz to kino, bet palaiž bērnu tā teikt ''savā vietā''.

Pacelšu, lai nepazūd.

Nedomāju, ka vienmēr tie ir kādi kompleksi, uzpirkšana, bet princips, dot to pēc iespējas labāko savam bērnam

+++

Nu manas māsīcas, piemēram, dara tāpat. Iemesls? Nu Latvijā algas ir tādas, kādas tās ir, bet bērniem gribas tos gadžetus, labu apģērbu, tāpēc arī pērk. Sev pirkt to pašu vienkārši nepietiek naudas!

Es perku labako jo miilu savu beernu, nevaru nopirkt sev šmotkas kamer dēls staigātu humpaldrēbēs.

Piekrītu viedoklim, ka nevajag te nekădus kompleksus, atpirkšanos meklēt. Vecāki parasti grib saviem bērniem sagādāt pēc iespējas ērtāku dzīvi un bērnībā, jo sevišķi pusaudžu gados, iekļaušanās sabiedrībā, kaut vai dēļ smukām lupatām un laba telefona, ir ļoti svarīga. Domāju nav mazums gadījumu, kad bērni apceļ nabadzīgāku klasesbiedru, tai pat laikā grūti iedomāties, ka kaut ko tādu dara pieaugušie darba vietā. Un, ja arī kāds ko pasaka, tad morāli nobriedušai personībai būs +/- pie vienas vietas.

Bērniem vēlas nodrošināt pēc iespējas labāku dzīvi, taupot uz sevi, bet sev tuvākajiem dodot vairāk. Nedomāju, ka vienmēr tie ir kādi kompleksi, uzpirkšana, bet princips, dot to pēc iespējas labāko savam bērnam. Arī domā, ka bērnam tas ir svarīgāk, lai neapceļ citi, lai ir iespēja iet tur, kur iet citi bērni, tā vietā vecāks varbūt neaiziet uz to kino, bet palaiž bērnu tā teikt ''savā vietā''.

+

Hmm, man ir viens draugs, kuram ir bijis VISS, ko vien šā laikmeta jaunietis varētu vēlēties, bet viņam sāp un sāp par to, ka vecākiem nav laika priekš viņa. Ar viņu neparunājas pat par ikdienas lietām, kur nu vēl kādām dziļākām tēmām, kas jaunam cilvēkam ir ļoti svarīgi, manuprāt, svarīgāk par tiem brendu apģērbiem un jaunāko aifona modeli katru pusgadu.

Man tas šķiet nepareizi. Svarīgākais ģimenē ir mīlestība un atbalsts visu tās locekļu starpā. Pārējais ir tik materiālistiski. Zinu ģimenes, kur bērns grib Iphone, un - ir viņam Iphone. Labi, tur var atļauties, bet nav jau runa par to. Ko bērns iegūst, ja viņam no bērnības viss tiek pasniegts uz paplātes? Vēl jo vairāk, ja vecākiem tā rocība nav tik liela, lai to varētu tā viegli atļauties, bet tā vietā nogriež līdzekļus sev, lai bērniem tiktu modernākais un jaunākais? Manuprāt, tā ir ļoti materiālistiska domāšana. Pirmkārt, bērniem netiek rādīts labākais piemērs. Otrkārt, paši vecāki kādreiz tam bērnam, kad tas būs pieaudzis, iespējams, pārmetīs, ka atdevuši tam visu, bet viņš, nepateicīgais tāds, neklausa.
Ja telefons mūsdienās ir vajadzīgs, tas tikpat labi varbūt parasts Androīds, kāpēc, piemēram, trešklasniekam būtu vajadzīgs Iphone - nesaprotu. Manuprāt, labāk to naudu ieguldīt sajutās, ko piedzīvo tad visa ģimene kopīgi - ceļojumi, teātra izrādes, u.c.

twig, ne vienmēr tas saistās tā kopā, manuprāt. Ja pērk visu, tas ir pārspīlēti, bet ne jau tad, ja pirktu mazāk, tad sāktu baigi runāt ar viņu, nu vismaz es tā nedomāju. Tas ir dziļāk iesakņojies, kā ģimenes attiecību modelis pret bērnu, ne jau mantas kompensē to izrunāšanos, vecākuprāt. Drīzāk līdz tam neaizdomājas.

Kāpēc tā notiek?
He, te ir ko rakt. :D Un pie tam pamatīgi. :D Un tieši vecāku galvās - zemapziņā nogrūstajos kompleksos un bērnības traumās. Tik tā bēda, ka vecāki tādos gadījumos nestrādā paši ar sevi, lai tiktu ar to galā, bet 'nodod mantojumā' saviem bērniem. Jā, arī nejēdzīgs mantojums ir mantojums...
Un, jā - savos tarakānos rakņāties atļaujas tikai bezbailīgie. Pārējiem mūždien pietrūkst dūšas, ko apklusina ar kārtējo nopirkto 'ļoti vajadzīgo lietu'.

Svarīgākais ģimenē ir mīlestība un atbalsts visu tās locekļu starpā. Pārējais ir tik materiālistiski.

Tas skaidrs, bet atkal, kāda starpība bērns lielās ar Iphone vai dārgo ceļojumu uz Ēģipti? Tur jebkam pamatā jābūt kam citam, ne tikai naudas tērēšanas veidam, jo tērē tāpat. Pērc vai nepērc, uzsvars komunikācijā jāliek citur, lai visu uztvertu ar citu domu.

Par citiem nemācēšu teikt, bet par sevi un saviem bērniem - es bērnus mantiskā ziņā nenostādu augstāk par sevi. Drīzām vados pēc principa - bērnam viss nepieciešamais ir nodrošināts, bet man ekstra smaržu pudelīte, rotaslieta vai kārtējais jauns veļaskomplekts ir tās lietas, ko man vajag un punkts. Netaisos knapināties, lai tik bērnam būtu vairāk. Finases atļauj, bet netedzu vajadzību bērnu nokrāmēt ar visādiem labumiem bezjēdzīgi.

Manam bērnam ir gadžeti, ārpus mājas arī cenšos smuki (bet ērti) ģērbt. Sev gadžetus pērku mazāk. Bet nu, neknapinos, lai iepirktu bērnam vis, vis brendīgāko un labāko.
.
Varbūt kompensēju mīlestību, nezinu. Man jau šķiet, ka nē.

Tas skaidrs, bet atkal, kāda starpība bērns lielās ar Iphone vai dārgo ceļojumu uz Ēģipti?

Nez, var jau vispār liegt sev visus priekus dzīvē, bet priekš kam? Ceļojums būs vismaz visai ģimenei, nevis bērnam vienam pašam. Ja naudas vispār pietiek tikai dzīvošanai un rēķinu nomaksai, tad jau, loģiski, ka nebūs arī ceļojums. Es runāju par gadījumiem, kad bērnam tiek pirktas vislabākās brendu lietas, bet paši dzīvo ierobežojot sevi. Tieši tas, manuprāt, rada nepareizu priekšstatu un pasaules redzējumu.
Plus, ceļojums arī tomēr nav lieta. Tā ir pieredze, iespaidi, citu kultūru iepazīšana. Pavisam kas cits nekā jaunākais Iphone, jo bērnam tā gribas, jo citiem tādi ir. (reāls gadījums).

Plus, ceļojums arī tomēr nav lieta. Tā ir pieredze, iespaidi, citu kultūru iepazīšana. Pavisam kas cits nekā jaunākais Iphone, jo bērnam tā gribas, jo citiem tādi ir. (reāls gadījums).

Iespaidi jā, bet arī pēc redzētā - bērns dīc ceļojumu, jo kāds cits salicis bildes no tāda un arī grib. Viņš jau neuztver to tā, kā mēs. Viņš redz to citam un arī grib to pašu, tāpēc domāju, ka jāstrādā ar vērtību iestrādi. Tās sajūtu izbaudīšanas nāk ar laiku.
Ja pērk nedomādams, sev vispār neko, bet kā atver muti tā liek iekšā mantas, tas nav ok. Par tādu samērojamu sistēmu domāju vairāk.

Iespaidi jā, bet arī pēc redzētā - bērns dīc ceļojumu, jo kāds cits salicis bildes no tāda un arī grib. Viņš jau neuztver to tā, kā mēs. Viņš redz to citam un arī grib to pašu, tāpēc domāju, ka jāstrādā ar vērtību iestrādi. Tās sajūtu izbaudīšanas nāk ar laiku.
Ja pērk nedomādams, sev vispār neko, bet kā atver muti tā liek iekšā mantas, tas nav ok. Par tādu samērojamu sistēmu domāju vairāk.

Nu tas gan. Es arī tāpat uzskatu, ka jāieaudzina vērtību sistēma. Nedomāju, ka vajag ceļojumu tad, ja bērns to mēģina izdīkt. Drīzāk jau no bērnības jāstrādā ar to, lai izstrādājas tā vērtību sistēma, ka cilvēciskas attiecības svarīgākas par materiālām lietām. Es esmu tikai par to. Vārdu sakot, domāju tā - jānodrošina bērns ar visu objektīvi nepieciešamo, nevis to, kas tiek uzskatīts par prestižu, jo citiem tā ir, utt. Iphone un Taizemes ceļojumi nav objektīva nepieciešamība, jo telefona funkcijas lieliski pilda arī Samsung Androīds, un ceļojums var būt arī, piemēram, tepat uz Eiropas valstīm kultūras iepazīšanas nolūkos.