Es varu pastāstīt savu pieredzi. Pirms satiku tagadējo, man bija ex kuram sencīši bija stingri. Nekur neļāva ne iet, ne braukt. Es tad vēl Rīgā dzīvoju, viņs 200 km no manis. Aizbrauca un palika tur. Teica jāgaida nedēļu. Gaidīju. Zīmēju kalendārīšus un katru dienu strīpoju dienas un skaitīju cik vēl palikušas. Pienāk ilgi gaidītā diena, kuru gaidīju vairāk par visu, zvanu, saka nebūs! Senči nelaižot jāstrādā. Būs pēc divām nedēļām. Es sāku pat dzert, tusēties apkārt ar alkoholu. Sakāvos uz ielas un nogulēju slimnīcā ar šuvēm uz sejas. Pēc 2 ned atkal zvanu, saku būsi, nebūsi. Saka būs rītvakar. Es visu nakti un nākamo dienu nosēdēju pie telefona un skatījos pulkstenī. Un beigās tāpat atbrauca, es no prieka pat apraudājos. A viņs pateica nebūs ar mani kopā jo senči tā grib. Tajā pat vakarā savāca savas mantas un aizbrauca.
.
Man arī bij smagi. Es mēnesi dzēru un raudāju bez apstājas. Aizgāju uz darbu un raudāju. Gāju pa ielu un raudāju. Es biju tā pieķērusies tam cilvēkam, ka mēģināju nonāvēt sevi. Bet labi, ka to neizdarīju, jo tagad man ir vislabākais topošais vīrs pasaulē. :-)
Protams, atceroties to visu man tagad kaklā saskrien kamols to atceroties, bet laiks dara savu. Laiks pārrauj visas emocionālās saites kuras bijušas ar kādu draugu/draudzeni.