Man ir bijušas attiecības ar puisi, kurš tieši tā arī uzvedās - varēja iet kopā ar mani pa ielu, pateikt, ka vajag aši ieskriet veikalā un iznākt no tā ar alus bundžu rokās. Ar laiku jau tā alkohola atkarība aizgāja tik tālu, ka cilvēks regulāri pazuda vairāku dienu ilgos tusiņos ar draugiem, alu vēra vaļā jau 8:00 no rīta, jo dzeršanas dēļ bija atlaists no darba. Izturēju pusgadu, naivi cerot, ka kaut kas mainīsies, jo ikreiz, kad runāju par to, ka iešu prom, šis solījās, ka vairs nekad nepieļaus tādas kļūdas... un tā līdz nākamai reizei. Par laimi, man pietika prāta attiecības izbeigt, taču tai pat laikā man ir žēl, ka izniekoju savas dzīves laiku, naivi ticot, ka tāds cilvēks spēs mainīties. Tai pat laikā zinu vīrieti, kurš diezgan stipri dzēra, taču tad vienā dienā, bez neviena cita cilvēka palīdzības, saprata, ka viss - pietiek! Nu jau nedzer gandrīz 20 gadus, ir izveidojis ģimeni, strādā pat ļoti labā, ienesīgā darbā. Tā ka katrs gadījums ir individuāls, taču, diemžēl, to slikto piemēru tomēr ir vairāk, jo no alkohola atkarības atbrīvoties ir ļoti, ļoti grūti. Un, ja puisim jau tagad ir vēlme to alkoholu lietot palielos daudzumos vai ikdienā, tad - priekš kam? Kādēļ riskēt, cerot, ka ar laiku kaut kas mainīsies, ja pastāv iespēja, ka tomēr nemainīsies, bet būs vēl trakāk?
Pati nespētu būt kopā ar lielu alkohola cienītāju, taču arī ne ar pilnīgu atturībnieku, jo man patīk pagrēkot - smēķēju un nedēļas nogalēs patīk iedzert kādu labu dzērienu, tāpēc ne es derētu pilnīgam atturībniekam, ne man viņš, taču arī tāds, kuram alus ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa man nederētu. Patīk, ja ar vīrieti var vakarā iedzert glāzi vīna vai reizi mēnesī aiziet uz bāru, taču kurš pēc vienas vīna pudeles neskrien uz veikalu pirkt vietā 3 citas.
Tāpat man arī nebūtu pieņemams tāds attiecību scenārijs, kādu savā komentārā minēja TokyoDream. Mnauprāt, cilvēkiem ir jāattīstās, jāaug, nevis jāpaliek kādā noteiktā līmenī. Protams, ja tas apmierina abus, tad tas ir labi, taču es, personīgi, nevarētu būt kopā ar vīrieti, kurš saņem minimālo algu un netiecas uz ko vairāk. Noteikti izklausos pēc mantkārīgas maitas, taču tā nav. Man tikai patīk vīrieši, kuri tiecās uz panākumiem, sasniegumiem, nemitīgi izglīto sevi, kaut vai lasot labu literatūru, nevis tādi, kuri saņem to savu minimālo algu un apmierināti ar dzīvi sēž dīvānā, lūrot TV ekrānā, kamēr sieviete ir tā, kura velk mājās to mamutu.
441
