Man RIEBJAS tādi cilvēki, kuri iedomājas, ka viņiem kaut kas pienākas par velti, jo viņi dzīvo kaut kā izlocīdamies, prasīdami, kā parazīti! Es zinu, kā ir, kad vecāki nevar finansiāli palīdzēt. Manā vecuma grupā daudziem tas ir pašsaprotami - paprasu, iedos. Man nav no kā prasīt! Zinu, ka paši knapi iztiek un būtu labi, ja man būtu lieka naudiņa, ko viņiem iedot. Tavā vietā man būtu vienalga, ko saka tas otrs cilvēks, es pateiktu, ko domāju. "Es darīju Tavā vietā, tikmēr varēju lasīt žurnālu/grāmatu, skatīties seriālu, kas man interesē, bet es izvēlējos palīdzēt TEV, bet Tev nav kauna mani nosaukt par nekaunīgu, jo es vienkārši vēlos, lai novērtē manu palīdzību par simbolisku samaksu? Tad zini, meklē muļķus citur! Vai ej, lai Tev profesionāļi paprasa tos 300. Redzēsim, cik negodīga tad es esmu bijusi." Viss. Uzskati, ka šoreiz esi nostiprinājusi savas prasmes, bet ja cilvēka attieksme nemainās un viņš joprojām Tevi apvaino, tad nu - citreiz automātisks "Nē, nevaru palīdzēt!"