Esmu neziņas galā nonākusi. Aprakstīšu visu sīki, jo mani moka pašas emocijas, kuras vēlos atstāt kaut kur.
Vasaras laiku pavadu lielā draugu kompānijā. Ne visi ir tie tuvākie, jo ir daži mazliet tālāki cilvēki, draugu draugi. Un ar tuvākajiem tiek pavadīts lielākais laiks, kompānija, diskusijas, visi turamies kopā. Tiek iepazīti jauni cilvēki... Ir daži kuri pieturas tikai pie savējiem, tāpat kā mēs. Ne viscaur visi tiek iepazīti.
Mūsu labs draugs, tieši arī, saveda mūs visus bariņā. Tajā otrajā, sauksim, grupā ir arī viņa tuvie draugi, mēs iepazīstamies. Bet ir daži izņēmumi. Galvenais no tiem ir viens puisis, kurš man likās kautrīgs, kluss. Ievēroju, ka nepazīstas ar meitenēm kā citi, nav arī attiecībās. Man tik ļoti gribas ar viņu iepazīties, bet bailes. Kā es ar citiem sapazinos, tā ir viņu pašu pretīmnākšana, es parasti pirmā nepiedāvāju iepazīties. Bet tieši šis puisis nenāk, tāpat kā es. Esmu kautrīga, ja man pret kādu rodas simpātijas. Man viņš iepatikās... Mani apbūra viņa mierīgais raksturs un aura. Sajutu pilnīgi viņa enerģiju, tā nebija kā citu puišu. Viņš man liekas īpašs. Es vienmēr esmu vēlējusies attiecības ar tādu puisi, kurš ir pieklājīgs sabiedrībā. Gāja laiks un no puišiem uzzināju, ka viņš uz mani skatās, nopēta. Ar acīm noēda pilnīgi, tā arī teica. Es pēc tam pati pārliecinājos, jo pieķēru viņa skatienus vairākas reizes, viņš uzreiz novērsa acis. Pēc tam, ievēroju, ka viņš man vairāk tuvojas. Tad atkal sadzirdēju no puišiem, ka skatās uz mani. Un viņi privāti pajautāja vai patīkot viņam, viņš neko neatbildēja. Viņš ir visai noslēpumains. Tā lūk. Bet esmu pārliecināta, ka arī patīku viņam. Pat no tāluma ievēroju viņa skatienus. Viņš uz citām vispār neskatas. Man draudzenes vēlāk teica, lai atrodu viņu sociālajos, uzrakstu, vai lai pati pieeju un pajautāju nr. Bet es esmu pārāk kautrīga, nespēju! Nekad puišiem skrējusi pakaļ neesmu, tieši otrādi. Iepazinos viegli, jo puiši paši izteica savas jūtas. Bet pati es, pirmā nevaru. Un aicināt, rakstīt sociālajos arī baidos. Labāk būtu ja viņš to izdarītu, atrastu mani. Bet laiks iet un nekā nav... Un ja tas tā turpināsies, tad es nezināšu ko darīt. Ir dzirdēts, ka viņš drīz braukšot prom dzīvot uz citu pilsētu. Esmu satraukusies, jo nezinu ko darīt. Varu vēl pagaidīt, bet man liekas ka viņš mani nemeklēs. Nevaru sevi iedomāties tik drosmīgu, bet cik ļoti gribētos, nesanāk. Ko man darīt? Samierināties ar kritisko situāciju, vai tomēr labāk saņemties un uzrakstīt par savām jūtām? Maz laiks palicis :(
1
