Šādas diskusijas jau ir bijušas, bet tāpat nevaru rast skaidrojumu.
Manās un drauga attiecībās pienācis krīzes punkts jau sen.
Kad es tikko ar viņu biju izveidojusi attiecības, mēs sēdējām uz soliņa pie veikala un pļāpājām. Es atceros , ka veikalā iegāja skaista meitene. Īsu rozā kleitiņu, beyonces iedegumu un gariem brūniem matiem. Mans draugs toreiz uz viņu aizskatījās pat. Man uznāca tāds dusmu uzplūds, ka man gribējās visu pasauli sabradāt.
Ir pagājuši divi gadi, bet es par to domāju un vēl līdz šodienai pārmetu.
Esmu runājusi par to ar paziņām, lasījusi internetā, visur tiek apgalvots, ka tas ir normāli.
Esmu kliegusi un ārdījusies, lai izdabūtu no viņa informāciju kāpēc viņš tā darīja.
Atbild: es nezinu. Es neko nejutu pret viņu, tajā brīdī man bija nulle emociju.
Es neticu. Es skatos uz cilvēkiem un izjūtu kairinājumu. Ieskatos frizūrās, apavos, apģērbā. Zemapziņā izspriežu par kopējo tēlu, utt.
Bet viņš apgalvo, ka nebija nekādu kairinājumu.
Es katru reizi kad iedomājos ko viņš izdarīja, es sajūtos nemīlēta un nevajadzīga.
Manas smadzenes nepieņem tādu informāciju, ka vīrietis skatās uz citām tikai sporta pēc. Gan jau ka patīk. Tāpēc arī skatās. Un es sajūtos nemīlēta un nevajadzīga.
Es viņu zāgēju par to vairāk kā gadu.
Un vairāk es neko nesaprotu..
Lūdzu, varbūt izklausās smieklīgi un šizofrēniski, taču man ir vajadzīgs kāds padoms :-(
299
