Esmu par šo interesējusies, jo, sastopot harizmātiskus cilvēkus, esmu tādā sajūsmā, ka nevilšus uzrodas šis jautājums - vai harizmu var iemācīties.
Un speciālisti saka, ka var.
Kā vienu no piemēriem varu minēt - harizmātisks cilvēks vienmēr tev liks justies īpašam, pat, ja parunās ar tevi tikai 2 minūtes. Tātad, nepieciešams padomāt par to, kā otram likt justies īpašam. Kaut vai paanalizēt to, kā uzvedušies un ko teikuši tie cilvēki, ar kuriem mēs jūtamies īpaši, interesanti, svarīgi.
Kā tādus ļoti vienkāršotus paņēmienus varu minēt - atcerēties cilvēka vārdu un viņu tajā uzrunāt, būt ieinteresētam, klausīties (un DZIRDĒT), ko otrs saka, vairāk interesēties par otru, nekā stāstīt par sevi, būt atvērtam un pieņemošam. Protams, var šķist lieki un nevajadzīgi atcerēties cilvēka vārdu, par kuru tu zini - tu viņu varbūt redzi pirmo un pēdējo reizi mūžā un tās ir pāris minūtes, var būt grūti un nevajadzīgi būt ieinteresētam cilvēkā, kurš pirmajās 15 sekundēs neko interesantu nav izdarījis un pateicis, ir grūti turēt muti, ja ir tik daudz, ko pastāstīt par sevi un savu dzīvi, utt., utt. :D Bet tāpēc jau harizma ir tas iekšējais starojums, nevis maska, ko tu uzvelc situācijā, kad tas šķiet nepieciešams. Un to atšķirību, manuprāt, cilvēki ļoti labi jūt - ja ne apzināti, tad neapzināti noteikti. Tāpēc - ja tu neesi patiesi ieinteresēts citos, tad diez vai dikti harizmātiska personība no tevis sanāks.
1180
