Esmu jau te iepriekš par savu šķiršanos forumā runājusi. Vienvārdsakot, sanāk tā, ka es pati aizgāju, bet kolīdz palieku ilgāku laiku viena - jūtos sūdīgi. Bija pat tā, ka es atsāku rakstiski kontaktu (2 reizes), puisis bija sagrauts, bija gatavs pieņemt mani atpakaļ, ja es būtu bijusi gatava mēģināt, pielikt visas pūles, bet es nezinu kāpēc, kolīdz bija reāla iespēja es baidījos no tā un atkal nolēmu attālināties. Viņš pārmeta, ka es sāpinot ar savu neizlēmību. Tā nu tagad mokos, netraucējot viņu, kā viņš palūdza. Es tiešām nesaprotu sevi. Pati aizgāju, bet tagad pati mokos. Labi, ka pagaidām varu atļauties steidzami nemeklēt darbu, jo gribas vienkārši neko nedarīt. Sākumā, aizejot prom biju optimisma pilna un domāju, ka realizēšu visu, ko esmu vēlējusies, bet tagad dienas ir depresīvas. It kā liekas, ka negribas nevienu citu, tas liekas kaut kā nepareizi. Varbūt tomēr, kaut vai ar piespiešanos - jāiet ballēties, jāiepazīstās ar citiem puišiem? Ne jau uzreiz ko veidot, bet tīri komunikācijai? Nezinu, tiešām, ko lai daru. Dažbrīd šķiet, ka varbūt biju par vāju, lai vienkārši turpinātu veidot attiecības un vajadzēja piespiesties. Tomēr visu varēja labot! Man bija vairākas iespējas... Puisis bija gatavs uzsākt sportot, nedzert vispār utt., lai tikai es paliktu, bet - nē, man bija tā sajūta, ka jāiet prom, jābūt vienai! Tas pats ar sarakstēm. Mokos, nekontaktējoties ar viņu, bet uzsākot kontaktu - mocīju viņu, jo viņš katru reizi runājot ar mani atsāka cerēt, ka viss mums vēl būs, bet es tad sāku no tā baidīties, ka viņš ko nopietnu gribēs. Nezinu kāpēc tā! Kādi ieteikumi? Varbūt kāda zina, kāpēc es tā reaģēju un ko darīt, lai uzlabotu savu pašsajūtu, ja reiz palieku viena?