Uzvārda maiņas jautājums

Iekopēšu savu atbildi: tur jāskatās, kā saskan un cik mīļš pašas uzvārds. Man gan ļoti mīļš un skaists savs, gan saskanēja ar vīra. Tāpēc tā izvēlējos. Vīram nebija iebildumu. Negribēja gan, lai paliktu tikai savā.

Kad precēšos, ņemšu tikai topošā vīra uzvārdu. Tā šķiet pareizi. :-)

Kā jau teicu iepriekš - man savējais ir ļoti mīļš, tāpēc man būs divi.

Neuzrunā, ja ir divi uzvārdi, tas laikam tagad tik pat moderni kā 10 gadus atpakaļ likt divus vārdus.
Bet tā man liekas, ka izvēlas smukāko, tam nav obligāti jābūt vīrieša uzvārdam.

Šim arī piekrītu

Bet tā man liekas, ka izvēlas smukāko, tam nav obligāti jābūt vīrieša uzvārdam.

Noteikti neņemtu klāt, ja otram ne īpaši skaists.. arī krievisku uzvārdu es nepieņemtu (nav nekāda sakara ar krievu nīšanu :D)

Man arī šķiet pareizi,ka ir vīra uzvārds.Ja reiz viena ģimene,tad viens uzvārds.Nesaprotu arī to,ka bērnam tādā divuzvārdu ģimenē arī ir divi uzvārdi.Ja meitai jau ir divi,tad tad,kad pati apprecēsies,būs jau trīs?
Jau no seniem laikiem ir pieņemts,ka dēls ir tas,kurš turpina dzimtu,bet meita ieprecas vīra dzimtā.
Bet tās ir tikai manas domas.:)

Man arī šķiet pareizi,ka ir vīra uzvārds.Ja reiz viena ģimene,tad viens uzvārds.Nesaprotu arī to,ka bērnam tādā divuzvārdu ģimenē arī ir divi uzvārdi.Ja meitai jau ir divi,tad tad,kad pati apprecēsies,būs jau trīs?
Jau no seniem laikiem ir pieņemts,ka dēls ir tas,kurš turpina dzimtu,bet meita ieprecas vīra dzimtā.

1) vai viss,kas ir no seniem laikiem pieņems, ir jāturpina mūsdienās?
2) ir variants, ka abi neņem dubultos, ka tikai sievietei ir dubultais un tad bērnam tikai viens uzvārds - vīra.
Meitenes, starp citu, jūs esat aizdomājušās, no kurienes ir radies tas,ka sieviete pārņem vīra uzvārdu? ;) :D

Piekrītu eerika paustajai domai.
Lai gan es esmu pēdējā savā dzimtā un bez manis nav neviena cita uzvārda turpinātāja, tomēr es pieņemšu vīrieša uzvārdu.

Mans vīrs paņēma manu uzvārdu. Viņš jau bija iepriekš mainījis, tāpēc nebija tik svarīgi, lai man būtu viņa. Bet man ir unikāls uzvārds un bija diezgan svarīgi saglabāt. Šobrīd viņš priecīgs, ka ir ar šo uzvārdu!..

KAĶIS - uzvārds ir viens no ģimeni vienojošiem faktoriem.Man nešķiet pareizi,ka vienā ģimenē ir vairāki uzvārdi.

Skaistu uzvārdu es liktu sev kā otro, ja nebūtu foršs, runātu par iespēju vīram pieņemt manu, tādā gadījumā arī bērniem būtu manējais.

eerika
bet ir jau vienojošs. Tādā gadījumā abiem ir vīra uzvārds, vnk klāt vēl arī sievas. Bet abiem ir vienojošais. Tas nav tas pats kā,ja katrs paliek savā.
Bet arī, ja katrs paliek savā. Es ceru,ka ģimenēs ir daudz vairāk vienojoša kā vienādi gredzeni un vienādi uzvārdi. :D
Un kāpēc lai vīrietis neņemtu sievietes, lai būtu vienojoši? ;)

KAĶIS
es arī zinu vienu pāri,kur tika pieņemts sievas uzvārds,jo bija labskanīgāks.Un pēc tam viņu meitas vīrs arī pieņēma savas sievas uzvārdu.Viss kārtībā,es tikai pateicu to,ka nesaprotu vairāku uzvārdu nepieciešamību vienā ģimenē.:-)

Paliktu pie sava un pieņemtu vīra.
Man ir rets, ārzemniecisks uzvārds, lepojos ar to. Un pavisam šķirties no tā nevēlos. Zinu, ka mans tētis arī būtu priecīgs, ja mēs meitas to paturētu. Tapēc paturēšu un vīra - caur svītriņu.(l)

Nepatīk dubultie, zinu tikai vienu tādu, kas man liktos, ka skan un sader labi. Laikam nepārietu vīra uzvārdā tikai tādā gadījumā, ja tieeeešām nepatiktu. Savam nav pieķeršanās, tāpēc negribētu arī, lai vīrs pāriet manā :D Vienalga, no kurienes cēlies tas, ka pieņem vīra uzvārdu, bet, manuprāt, tas ir tāds optimāls variants, ja ģimene grib vienu uzvārdu (un manās acīs ģimenei ir jābūt vienam uzvārdam, kaut vai dubultajam, bet abiem vienādam, nevis vīram viens, bet sievai divi).

Pieņēmu vīra uzvārdu. Uzvārds skaists un vienkārši tā gribējās. Sākumā domāju, ka likšu dubulto, bet tad sapratu, ka gribu vienkārši vīra un viss :-)

Man ir rets, smuks, latviskojies neLV uzvārds un ļoti labi saskan ar manu vārdu. :) Lai no savējā tā vienkārši šķirtos vai piekabinātu klāt citu, tur vajag būt kaut kam ekstra labam un labskanīgam. :-P Bet tad jau redzēs, kādi būs varianti, kad tik tālu nonāks. :)

Loti nepatik dubultie uzvardi. Nemtu viira kaut savs uzvards ir loti rets.

Man šķita pareizi pieņemt vīra uzvārdu. Citus variantus pat neizskatīju.

Man ir vīra uzvārds, pieņēmu, jo toreiz citas iespējas nemaz netika apsvērtas. Un nožēloju šo rīcību, ar šodienas prātu paliktu savā uzvārdā, vīra uzvārds ir garš, latviskajā vidē nereti sagādā problēmas gan rakstība, gan izruna, bet tas nav noteicošais, es šo uzvārdu neizjūtu kā savu, savā galvā neasociēju šo uzvārdu ar sevi, lai arī nu jau parēķināju, ka dzīvoju ar šo uzvārdu jau gandrīz septiņus gadus.