Ja būtu Tavā vietā, es rīkotos kaut kā tā:
1) Uz lapas uzrakstītu visas, visas atziņas un pozitīvās lietas, mācības, prasmes, personības attīstības momentus utt., ko guvu iepriekšējo gadu laikā. Tas ar domu nolikt pie vietas smadzenes, kas to vien dara, kā salīdzina. Ja nepieciešams, kaut katru dienu pārlasītu rakstīto, kamēr tam noticētu un iegūto pieredzi uztvertu kā bagātību, ne kā zaudējumu.
2) Dotos darba meklējumos pati, t.i., personīgi apmeklētu uzņēmumus, kuros gribētu strādāt, līdzi ņemot CV. Ja CV ir ne pārāk iespaidīgs, lielāka iespēja tikt pieņemtai darbā tiešas komunikācijas veidā. Darba devēji reizēm jauku, pozitīvu un motivētu personību vērtē augstāk nekā profesionālo pieredzi (atkarīgs no jomas un amata, protams). Prasmes var iemācīties, personiskās īpašības – pa lielam nē. Pati tikko pieņēmu darbā cilvēku, kuru ar prātu nekad nebūtu pieņēmusi pieredzes un prasmju trūkuma dēļ, taču viņš tik ļoti vēlējās pie mums strādāt un man tik ļoti patika komunikācija ar viņu, ka nodomāju – lai iet, dosim iespēju. Nemaz nerunājot par to, ka viņš pats mistiski parādījās tajā pašā dienā, kad nolēmām meklēt jaunu darbinieku, bet vēl nepaspējām šo ziņu izplatīt. Esot atnācis apskatīties, kādas ir iespējas. To laikam var saukt par nonākšanu īstajā vietā īstajā laikā.
3) Savu brīvo laiku pavadītu, mācoties un mēģinot izprast sevi, lai saprastu, kādā jomā vēlos būt. Ja joma jau būtu skaidra, 100% pievērstos tai, lai apgūtu visu, ko varu pati pašmācības ceļā + meklētu iespējas tikties un runāt ar šīs jomas pārstāvjiem.
4) Drošības pēc izstrādātu plānu B gadījumam, ja nu neveicas un sāk “spiest” finansiālā situācija.
5) No sirds priecātos par katru jauno, pārsteigumiem pilno dienu un par katru iespēju būvēt manu jauno dzīvi tieši tā, kā es to vēlos!
Starp citu, pietiekami liela daļa no tiem, kuri, Tavuprāt, jau dzīvē daudz sasnieguši, būtu laimīgi, ja viņiem tiktu dota iespēja sākt visu no jauna. Cilvēki bieži vien būvē karjeru inerces pēc – ieguvu izglītību, dabūju darbu, paņēmu kredītu, izveidoju ģimeni, saņēmu paaugstinājumu, tikai grūti sev atzīties, ka pirmo soli spēru nepareizajā virzienā un līdz ar to visa pārējā ķēdīte, kas tikai kļūst garāka un garāka, reāli top par nastu. No malas šķiet – jā, daudz sasniedzis, bet cilvēks pats ne vienmēr ir laimīgs un piepildīts. Ar šo tikai gribēju pateikt, ka uz citiem skatīties nav vērts, jo fasāde ne vienmēr atspoguļo īstenību.
174
