Aaaah, es arī bēgtu no tāda, nu vismaz ar savu šībrīža prātu saprastu, ka nekas prātīgs tur nebūs. 16 gados iepazinos ar krietni vecāku puisi, kas arī jau pirmajā nedēļā kladzināja - cik ļoti tu man patīc, tad sekoja - cik ļoti es tevi mīlu, tad bija - es nespēju bez tevis dzīvot, tālāk jau, ja tu mani pamestu, es laikam nolēktu no tilta utt. Otrajā draudzības mēnesī ar lielu skandālu un greizsirdības scēnu (uz ielas, starp garāmejošiem cilvēkiem un dažiem, kas to visu skatījās kā šovu) nācās pieņemt draudzības gredzenu!!!(t):-D Attiecīgi pēc tam nācās klausīties pārmetumus, ka to gredzenu nenēsāju un ārprāc kāda tam vērtība, bezmaz ģimenes relikvija utt. Nu neko, vēl pāris nedēļas izturēju, apdomājos un atdevu gredzenu, pateicu, ka nekas mums nesanāks. Protams sekoja pašnāvības draudi un viss kas cits, bet es vēsi tā arī pateicu, ka droši var to darīt, jo viņš jau mani tad bija davedis ar savu pārmērību visā. Nu nekas, gadu vēlāk uzkāpu uz tāda paša grābekļa, tik tas ilgāk maskējās, scenārijs tāds pats.