Mana lielākā problēma būtu izdomāt, kā dabūt uguni. Ja pieņemam, ka stikls nav pieejams, tad uguns iegūšana bez sērkociņiem vai šķiltavām, man būtu problēma, es protu to iegūt no akmens, bet man slinkums.
Šodien nonākot mežā bez ēdiena, viennozīmīgi sāktu skatīties uz ogām. Rieksti un sēnes būs vēlāk. Zemenes jau ir atrodamas, tas ir vismaz kaut kas. Vēl opcija ir dažāda veida zaļbarība - ir zaķskābenes, liepu lapas ir ēdamas, nātres var ēst, tās gan vispirms jānovāra, vai vismaz jāizkaltē, lai nesadzeļ muti. Vēlāk būs āboli, pīlādži un daudz kas cits. Tas šodienai būtu iesākumam, kamēr saprastu, no kā uzveidot slazdu putniem. Putni, atšķirībā no zivīm un dzīvniekiem, ir visur. Turklāt, ja pieņemam, ka naža man nav, putnu arī nogalināt vieglāk - to var izdarīt ar akmeni, mežacūkai stāties pretī ar akmeni ir ļoti riskants pasākums. Pēc tam jau var mēģināt saprast, kādi dzīvnieki ir apkārt, un cik lielas iespējas tos noķert. Ja nav naža, asu priekšmetu, ar ko nogalināt lielāku medījumu, var tīri labu uztaisīt no mežā atrodamajiem dzīvnieku kauliem. Jārēķinās gan, ka šāda priekšmeta esamība, mežacūku joprojām nenodrošina, pat, ja cūka nonāks slazdā, ir jārēķinās, ka fiziski tas dzīvnieks ir spēcīgs, turklāt, viņas kož, un jāaprēķina savi spēki. No šī aspekta skatoties, man būtu jāpārtiek no putniem un zaķiem vai zivīm, ja apkaimē tos var dabūt. Lielāku lopu es fiziski neesmu spējīga pieveikt, ja gribētos tādu un tas man tiktu slazdā, būtu jāgaida vairākas dienas, līdz dzīvnieks pats fiziski nogurst un kļūst vrgāks par mani.
Ja var dabūt kādu stikla gabaliņu, izmantojot to un sauli, var aizdedzināt sausu zāli, sakaltētas sūnas vai skujas. No brīža, kad uguns ir dabūta, faktiski var teikt, ka es jau dzīvoju labi. Dzīvesvietu, kamēr uguns man nav, veidotu no zariem un sūnām - pītā veidā divās kārtās zari, pa vidu sūnu pakojums - staipekņsūnas, izkaltētas, ir laba siltumizolācija. Māja jāceļ uz uzbēruma, lai lietus laikā uz grīdas neveidojas peļķes. Vasarā tā var tikt pie laba mitekļa - lai sūnas nesamirktu, vigvams jāpārklāj ar lapām, pareizi saliktas, tās novirzītu lietus ūdeni uz leju un sūnas nekad arī nesamirktu - manā mājiņā būtu sausi un silti. Līdz rudenim jāsamedī gana daudz dzīvnieku, lai dabūtu ādas, ar ko pārklāt namiņu, kad lapas vairs nebūtu pieejamas. Skujas nav risinājums, par tām var aizmirst, filmās izskatās labi, bet dzīvē tas nestrādā, jo skujas birst un arī ūdeni, tiklīdz zari sāk kalst, labi laiž cauri. Ja uguns ir, atliek tikai atrast mālus un sākt cept ķieģelīšus, tad jau vispār var dzīvot labi.
Putnu spalvas ārā mest nevajag, no zāles var uzpīt tīri labu matracīti, kuru, piepildot ar plucinātām spalvām un dūnām, var iegūt meža Dormeo :-D
Kamēr ir vasara, noteikti vajag salasīt pelašķus, raspodiņus un citas zāļu tējas. Vesels cilvēks var neiedomāties, bet dzīvojot tādos apstākļos, slimības ir neizbēgamas, tāpēc ar medikamentiem jānodrošinās, kamēr tie pieejami. Ziemā būs tikai aveņu kāti. Protams, arī labāk nekā nekas. Ziemā, šķiet, man jau būtu gana liela iedvesma, mēģināt dabūt uguni no akmeņiem, kas ir garš process, bet, vienu reizi dzīvē man tas jau ir izdevies, lai dabūtu tēju, būtu gatava to atkārtot.
Pārtikas uzglabāšana ziemai, tādos apstākļos, ir diezgan vienveidīga - atliek vien kaltēt visu, ko var sakaltēt.
Par dārzu ar bietēm un burkāniem var aizmirst, tādu nevar iekopt no tā, kas mums ir dabā atrodams, taču, tas nenozīmē, ka jāpaliek bez dārziņa vispār. Atcerēsimies, ka kartupeļus uz Eiropu atveda no Amerikas, nopūtīsimies un pievērsīsimies tam, kas ir mums pašiem. Ir pupām līdzīgs augs, kuram momentā aizmirsu nosaukumu, bet zinu, kā izskatās. Ēdams un ziemai saglabājams, attiecīgi - tas ir manā dārzā. Ir savvaļas ķiploks, noteikti ieviešams, kaut vai medicīnas nolūkiem. Skābenes var iestādīt kā kultūraugu vasaras sezonai. Ja padomātu, izdomātu, kuriem sīpolaugiem ir ēdami sīpoli (Tie var būt arī indīgi, piemēram narcišu sīpolus, kas gan nav mums dabā sastopami, ēst nevajadzētu mēģināt). Lielā mērā mums visi kultūraugi, kas ir dārzos, ir ievazāti no citurienes, pašiem savu, ko stādīt dārzā, ir maz.
Tām, kas grib ēst kukaiņus un kāpurus, iesaku laicīgi mācīties, kurus var ēst regulāri, bet kurus tikai vienu - pēdējo reizi.
Apģērbu un apavus (Šos, starp citu, pat nav grūti, es protu) taisa no dzīvnieku ādām un putnu spalvām. Lini ir Vidusjūras reģiona izcelsmes, tāpēc par tiem var aizmirst. Lai kaut ko šūtu kopā, diega vietā būs jāizmanto dzīvnieku cīpslas.
Vēl tikai jāpadomā, kā visu savu īpašumu pasargāt no meža iemītniekiem, kas varētu sagribēt pamieloties dārzā vai ieviest savu midzeni manā namā. Tas arī nav grūti izdomājams, vienkārši daudz darba. Žogs ir efektīva metode, nav jau pieci hektāri jāapvij. Tam blakus jāsadur zemē uzasināti mieti, jo meža cūku un alni, kurš vispār neskatās, kur iet, tāds žogs neatturēs, toties mieti, kas dur, liksies nepatīkami un dzīvnieki ies citur. Vesels veids, kā pasargāt sevi no cūkām, ir izvēlēties dzīvot zem pareizajiem kokiem - ja dzīvosiet zem ozola, viņām būs lielāka vēlme nākt ciemos. Klajumā dzīvot es neizvēlētos. Koki virs galvas gan papildus pasargā no lietus, gan noslēpj pašu mājokli, lai tas neradītu lieku interesi, ja tas būs klajumā, dzīvniekam, tāpat, kā cilvēkam, ir interese pārbaudīt, kas tas ir.
Faktiski - mani var izmest mežā, es tur ne tikai izdzīvošu, bet dzīvošu pat labi ;-)
2244
