Jaunības trakums!

īpaši to slīprakstu uzsverot.

Ja, ko pazaudējuši? Paģirainus rītus Vecrīgas ielās!? Man dzīve ir bijusi vnm interesanta arī bez dzeršanas un baros dzīvošanas ielās, tusiņos. Kā jau teicu, es daudz braukāju apkārt, man ir sava draugu kompānija kas parakstās un trakam lietām. Piemēran, izlekt no vagoniņa Siguldā ar gumijām, lidot ar deltaplānu, nodarboties ar windserfingu un supu, doties uz noieretu namiņu laukos pie dabas utt. Aizlidot kaut kur kopā ceļojumā. Tā es dzīvoju. Aktīvi. Vienmēr. Kā skolas laikā, tā arī tagad.

Man laikam "jaunības trakums" gāja secem. :D Neatceros, ka būtu kaut ko baigi traku pusaudžu gados darījusi - ar puišiem tikos, ar draudzenēm uz bāriem gājām, bet biežāk vienkārši uz mājas ballītēm/pasēdēšanām viena pie otras, bet ne tā, ka līdz pašam rītam. Arī šobrīd mani šāds laika pavadīšanas veids pārāk nesaista :)

Man liekas, ka jaunību trakumā jāizbauda dzīve.
Nerunāju par narkotikām, alkoholu utt, kaut gan arī to vajag piedzīvot.
Jāņem viss ko dzīve piedāvā.
Vajag ballītes, draugus, piedzīvojumus, attiecības un attiecību trakumus, pirmās sirds sāpes un visu to, jo tas sagatavo dzīvei.
Ar laiku apnīk trakot un no jaunieša pārtopam pieaugušā un nobriedušā cilvēkā.
Es uzskatu, ka jaunību trakumu vajag, lai dzīve būtu mierīgāka un laimīgāka.
Var novērot tos 25 vīriešu kuri vēl dzerstās un "uzdzīvo", taču viņiem nav ģimenes.
Viņi nav izbaudījuši to agrā jaunībā.
Arī es savus pusaudžu gadus atceros krāšņi. Ballītes, draugi, puiši utt, bet pienāca brīdis, kad man tas viss vairs neinteresēja un kļuvu nopietna.
Daudzi mani vienaudži manā vecumā tusē pilnā sparā, jo kad tusēju es viņi sēdēja mājas.
Mans viedoklis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, daudzi tam nepiekritīs.

Tāpēc par to arī tika atbildēts.

Vai vispār ir pamēģināts mesties piedzīvojumos? Vai tā ir tikai tāda iedomīga poza no sērijas, esmu labāks par tiem pāķiem, kas to vien dara kā dzer un tusē Vecrīgā ? Man jau liekas, ka šie cilvēki daudz ir palaiduši garām savā dzīvē, bet nav mana darīšana.

Mana doma bija absolūti cita. Kā var teikt, ka nepatīk Vecrīga, ja tā nav vispār mēģināta? Es izmēģinu lietas, un tad secinu, vai man patīk un der vai arī nē.(t) Tās, kuras uzskata, ka Vecrīgā var tikai piedzerties un vārtīties renstelē, ir ar ļoti aprobežotu domāšanu, un, acīmredzot, dzīvo klišeju un nostāstu pasaulē...;-) Jaunība ir tas laiks, lai izmēģinātu, kas patīk/nepatīk. Kad tad vēlāk? Tas būtu reāli nevietā, ja omītes tagad pēkšņi sadomātu izprovēt Just'u. :-D Dzīve vispār ir īsa - lieta jādara tagad, nevis jāatliek uz vēlāku!
Un par to nostāšanos pozā... šajā diskusijā tas ir ļoti redzams. Nekas no piedāvātā nav izmēģināts, bet uzreiz tiek vīzdegunīgi paziņots, ka tas viss ir pilnīgas blēņas, labāk pasēdēt dīvānā, intelektuāli palasīt grāmatu, jo, redz, esmu pārāka par citiem. Atklāšu noslēpumu, arī tie, kas dzīvojas pa klubiem, ir pamēģinājuši dažādas vielas, ir ar tikpat (un pat veiksmīgāku) karjeru, tikpat gudri, intelektuāli un forši. Arī viņi māk lasīt, un dara to tikpat bieži :-D Ir ceļojuši un tikpat daudz dzīvē redzējuši.
Jaunība ir laiks, kad mēs veidojam savu personību - arī ar piedzīvoto tajā un cilvēkiem tajā.

Un par to nostāšanos pozā... šajā diskusijā tas ir ļoti redzams. Nekas no piedāvātā nav izmēģināts, bet uzreiz tiek vīzdegunīgi paziņots, ka tas viss ir pilnīgas blēņas, labāk pasēdēt dīvānā, intelektuāli palasīt grāmatu, jo, redz, esmu pārāka par citiem.

Nav jau teikts, ka viens variants ir pusaudža gados iztrakoties, vai būt kā mūkam klosterī. Ir arī vidusceļš.
Es skolas gados nepiedalījos nekādās kompānijās vai dzerstiņos, jo tā visa ņemšanās, slepenā dzerstīšanās un mērīšanās ar krāniņiem, man škita padumja.
Es, klubus un visu šo sadzīvi izbaudīju kad man bija +20. Tas ir labāk, jo prāta ir vairāk un pats atbildi par visu. Un arī alko līdz 20 gadiem praktiski nebiju lietojis.
Kādu pieredzi gan es esmu zaudējis ?
Un mani bērni, nav no tiem kas skraida ar citiem baros. Cik esmu novērojis, tad vairāk problēmu no tā sanāk, nekā labuma.

Kā jau bija paredzams, te aktīva dzīve tiek jaukta ar stulbumu.

Kā jau bija paredzams, te aktīva dzīve tiek jaukta ar stulbumu.

Es maigāk teiktu - visi salīdzina ar galējībām - apmēram ja dzer, tad obligāti jau vemj.
Bet jā, liela daļa (es domāt lielākā) uz pilsētu neiet piedzerties līdz nemaņai, bet vienkārši izklaidēties, jo citu atbildību studiju laikos pārsvarā vēl nav. Pēc šīs tēmas izlasīšanas var rasties sajūta, ka ap plkst.5 no rīta vecrīgā visas ielas noklātas ar pārdzērušiem jēgu jauniešiem guļos pozā, ar vienu vaigu staipīgā paša izdalījumā.

Man jau liekas ka ari 30 + 40+ ari var iet uz baariem , diskoteekaam un nav problemu. loti daudzi izbraucam dzivi straada, atpusos neuzskatu ka 30 gados jau tikai darbs un maajas. ir cilveki kam patik celot , iet izklaideties 30 gados ir kas 20 gados jau grib majas sedet ,gimeni ,bernus. katrs jau esam savadaaks. es izbaudu brivibu(l)

Ne jau visiem patīk ņemties un čupoties pa kompānjām, vienalga, skolas, studentu vai darba gados.
Man nekad tā tā skraidīšana baros nav patikusi, neatkarīga ar vai bez dzeršanas. Obligāti jādara kā visi ?
Vai tad pēc skolas un studentu gadiem sākās kaut kāda katorga ? Var baudīt akīvas izklaides visu dzīvi ar tuvu cilvēku, bez bariem un kompānijām

Es par jaunības trakumu uzskatu dažādus laika pavadīšanas veidus - gan to vemšanu Vecrīgā, gan normālu ballēšanos bez vemšanas Vecrīgā vai citur ballītēs, gan zālīti, gan flirtēšanu uz nebēdu, gan festivālus, gan gumijlēkšanu, izpletņlēkšanu, gan galda spēļu vakarus, gan pārgājienus ar teltīm. Es to visu esmu izdzīvojusi, jā, arī kārtīgus tusiņus (vemšana gan man ir ārkārtīgi reta parādība), joprojām turpinu izbaudīt, bet retāk un, šķiet, kļuvusi nopietnāka nekā savos 18. Jaunības trakums, manuprāt, ir visam vai daudz kam teikt "jā", meklēt piedzīvojumus. Ar laiku rodas dažādas bremzes, tomēr mani biedē cilvēki, kuri ir ļoti pareizi, gan 18, gan pieaugušākā vecumā, man ar tādiem nekad nav bijis pa ceļam.

Bordo, tā vienīgā, kuru sauc par aprobežoto, varētu būt tu pati, ja Vecrīgas vietā paliek tev tikai kvernēšana uz dīvāna un kaut kādu dīvainu pozu ieņemšana, ko neviena no meitenēm neaprakstīja tā. :) Un pat ja kāda nav bijusi Vecrīgā, ļoti labi, nekas īpašs jau tur nav. :D

Bija slinkums rakstīt. Taču, par laimi, Dionysus pateica apmēram to, ko domāju.

Pati īsti nekad tādu "tradicionālo" jaunības trakumu neesmu izbaudījusi, esmu "māju" cilvēks - labāk priekśroku dodu pasēdēšanai mājās ar grāmatu vai pie datora, bet ne ballītei. Jā, ir reizes, kad slūžas ir vaļā, un atraujos kādā ballītē pa pilno, bet tā vairāk domāju par studijām, sekmēm, darbu un attiecībām, lai nesadarītu muļķības un nākotnē būtu vieglāk. Turklāt, ja būs vēlme, tad domāju, ka ballītes būs arī 40 gados, līdz ar to šo visu nesaistu ar jaunības dullumu. :-D

Trakot tādā banālā ziņā ir stulbi, smadzenes noēdas. Ar saprātu tas jādara un labāk vēlāk, ne pusaudžu vai tikko pilngadības laikos, kad vēl cilvēks attīstās.

Velaizvien man ir tas jaunības trakums, pats labi apzinos to. Pašam ir tikai 21 gads, dzīvoju panka dzīvi, kā arī vizuālais izsakts to var pateikt, ka esmu panka piekritējs! Tā neko raksturojot savu jaunības trakumu tagad savos 21 tad man ļoti patīk darīt spontānas lietas, darīt dullas lietas, kas ir rāpties augstās celtnēs, staigāt pa tilta margām nu tādas ekstrēmas un bīstamas! Bet nu tad jau redzēs, kā tas ar laiku mainīsies! :) Pēdējos 2/3 gadus tā sanāk dzīvot..

Izbaudijam pa riktigo. Majas vispar reti bijam. Kad sakam studet, darbs, tusini, maciba sun atri vien ari gimene.Un visu varejam. Bet nu skoals laikos jumtus ravam nost riktigi. Ir tik daidz ko atcereties.

Vieglāk bija ar mazāku stundu gulēšanu, vienalga, ko dara - jo jaunāks, viss ar laiku noveco. Tas nenozīmē, ka vēlāk nevar, bet tomēr ir citādāk.

Esmu jauna un dažreiz to īsti neaptveru, cik jauna es vēl esmu, jo dzīvoju tik nopietnu dzīvi priekš sava vecuma.
Kas jums saistās ar jaunības trakumu? Kuras ir tās lietas, ko, jūsuprāt, jāizbauda jaunam esot un ko vēlāk nevarētu?
Vai tomēr uzskatāt, ka tas ir stereotips vai tikai daļēji patiess apgalvojums?
Man ar jaunības trakumu saistās spontānie izbraucieni, ballītes, jaunu cilvēku iepazīšana, traki piedzīvojumi, neatkarība. Jaunam esot noteikti jāizbauda neatkarība, jāiemācās dzīvot sev un parūpēties par sevi, lai pēc tam varētu parūpēties par citiem. Gluži kā tikai ja mīli sevi, varēsi mīlēt citus. Jāizbauda patstāvība, kā tas ir. Kad sāksies ģimenes dzīve, nebūsi neatkarīgs, piemēram, ja ir mazi bērni, nevarēsi spontāni doties uz klubu pēc stundas, to vajadzētu plānot. /slikts piemērs par klubu, bet nu, domu sapratāt/
Neuzskatu, ka tas ir stereotips, tā ir taisnība, taču zinu arī cilvēkus, kas negrib neko baudīt, viņi pat zin, ka būs jauni vecāki, kuriem uzreiz gribas ģimenes dzīvi.

Vai tad pēc skolas un studentu gadiem sākās kaut kāda katorga ? Var baudīt akīvas izklaides visu dzīvi ar tuvu cilvēku, bez bariem un kompānijām

Var jau tā ka var un var arī tā ka nevar. Cilvēks, kurš nav skrējis patiešām varētu nesaprast spontanitātes šarmu. Ja čalis, augstskolas laikā kojās dzīvodams, pēdējo piečuku var iztērēt par aliņiem ar draugiem, bet gulēt iet viegli izsalcis, tas ir normali jaunībai. Ja to dara vecumā 23+ tas jau kļūst stipri aizdomīgi un nevēlami. Vēl šis čalis bakalaura laikā var satikt meiteni ar kuru sanāk tikt pie bēbja. Bet mācīties tālāk arī grib abi. Un ēst - nu jau visi trīs. Un kur Tu aizskriesi? Spontanitāte vairs nav iespējama. Ja gribas aizšaut paballēties vai piedzīvojumus ķert, tas viss ir jāplāno, kā minimums pāris dienas uz priekšu, jāmeklē auklītes utt. Bet kā jau teicu - kas biezpienu nav pagaršojis un negrib, var tikai skatīties un brīnīties, kā citi to ēd.
Vēl viena lieta. Esmu liela un pieaugusi, taču man ir arī stipri jaunāka māsa. Skējēju vecumā. Un neskrien vina it nekur. Īsti vispār neko nedara. Varbūt kādu grāmatu vai kādu pastaigu ar draudzenēm. Un tagad, daudzus gadus pēc mana skrienamā vecuma, kad ar mammu cīnījāmies un strīdējāmies viņa man saka: "cik tas bija labi - Tu tomēr viskaut kur gāji, viskaut ko redzēji un zini. Bet māsa sēž kā sēdējusi, izskatās arī, ka nekas neinteresē" Un tad es redzu - jā - te būs vēl viens, kam nav iekšā tā ziņkāre pēc biezpiena, ir tikai lepnums par savu priekšzīmīgo uzvedību. Es joprojām skrienu, ik pa laikam kādu ziepi ievāru, bet ne vairs jaunības dumības. ar citu pieeju ēdu garšīgu dzīvi un priecājos, ka kādreiz bija tā, kā bija. ;-)
Jautāšu tusētājiem - cik bieži jūs ballītēs redzat kādu vemjam? Jo vai nu esmu akla vai šis ir kārtējais pārspīlējums par drausmīgajiem mazgadīgajiem dzērājiem 8-)