Jaunības trakums!

Nezinu, cik gados teorētiski beidzas jaunība... varu pastāstīt par to, kā es izprotu šo teicienu. Gadiem atpakaļ bija citādāks skatījums uz dzīvi, uztvēru lietas un notikumus maķenīt savādāk.. tas izpaudās arī darbībā.. Neteiksim, ka es darīju kaut ko ārprātīgi nenormālu (varbūt reizēm :D).. bet nu ar šodienas prātu rīkotos un reaģetu citādāk nekā, piemēram, saldajos 20 :) Tad varu tagad to tā gudri norakstīt uz jaunības trakumu/maksimālismu :D

Vienīgais kas nāk prātā ir narkotikas. Kkā debīli būtu teiksim 30 gados špricēt heroīnu, jo gribējās zināt kāda sajūta, 20 gados tas ir piedodami.

Narkotikas būtu pieskaitāmas pie jaunības dulluma? Kādēļ 30 gados nevarētu? :D

Nezinu, kkā tizli liekas, bet tas tikai mans viedoklis.

Es būšu tas wild child, kas uzskata, ka jāizmēģina visu, ko vien var. :D
Visāda veida apreibināšanās, tusiņi ar tikko iepazītiem cilvēkiem, stopēšana uz citām pilsētām un valstīm, iemīlēšanās, kaut vai reizi dienā, vienkārši traki piedzīvojumi. Manuprāt, svarīgi, arī kaut ko darīt vienatnē, bez draugiem. Es vienatnē agrāk daudz stopēju, viena aizbraucu mācīties ārzemēs. Vienatnē gāju uz ballītēm pie puspazīstamiem cilvēkiem. Un vēl, tīri subjektīvi, manuprāt, ir kādu laiku jābūt single statusā. Es nekad nemainītu visas savas trakās, romantiskās un ne tik ļoti, iepazīšanās ne pret kādām zelta kāzām.

Es nesaprotu šito uzskatu, ka obligāti ir jātrako, jādzer, narkotikas jāizmēģina. Labi, te vēl ir noformulēts kā "jāiztrakojas". Vienalga nesaprotu. Bet reāli kaitina, ja to nosauc par "jaunības izbaudīšanu". Izbaudīt nozīmē darīt to, kas tev patīk, ko tu izbaudi. Nesēdi katru piektdienu Vecrīgā, neesi izbaudījis jaunību. Kas par sviestu. Man jaunības izbaudīšana ir arī sēdēt mājās, grāmatu lasīt.

Man personīgi jaunības trakums bija smēķēšana - nemaz nedomāju par sekām uz veselību, tik kūpināju vienu pēc otras :-D ikdienas smēķēšanu atmetu pirms 3 gadiem, smēķēšanu vispār - pirms vairāk kā gada. Tāpat trakās koju ballītes ar visādām trakulībām laikam vairs neatļautos. Sekss
(nedaudz) publiskās vietās arī ir kas tāds, ko pirms dažiem gadiem darīju asu izjūtu ķeršanas pēc, bet vairs pārāk nealkstu to atkārtot (s) :-D

Man ''jaunības trakums'' bija ballītes 15-16 gadu vecumā, protams, ar alkoholu un puišiem. Tagad vērtējot - nekas traks, ir palikušas jautras atmiņas. Man arī bija tādas interesantas fashion izvēles, dīvainas matu krāsas. Tagad smiekli nāk skatoties bildes no tiem laikiem. Iztrakojos pietiekami, lai liktu vecākiem pastresot, bet nedarīju neko tādu, kam varētu būt paliekošas sekas (narkotikas, tetovējumi, vienas nakts sakari). Manuprāt, nav jēga sevi apdraudēt, jo ''tā tak ir jaunība''. Ir atšķirība starp piedzīvojumiem un vienkāršu stulbumu.
Sorry, ja kādu aizskaršu, bet 95% pazīstamo crazy wild child arī pieaugušā vecumā ir drusciņ pasistas, un izskatās krietni paburzītas savam vecumam.

Mans trakums bija Rīgas dzīve, neskaitāmie randiņi (meklējot savu princi), divi darbi.
Bet pārāk ātri apnika tā dzīve Rīgā - vēlmes mierīgākas, ģimenes plānojumi utt.
Varbūt pēc tā kā atradu savu cilvēciņu un pēc intensīvas darba dienas gribas kaut kur mierīgākā vidē.
Bet tas ir individuāli.
Kādam gribas pa puišiem iz skraidīties, citiem klubi, citi noraujas brīvībā - šopingi pa labi un kreisi.

Man liekas, ka tas "iztrakoties jaunībā" bieži ietver sevī to, ka jaunībā enerģijas vairāk (protams, ne viesiem). Turklāt teorijā it kā atbildības mazāk (kas gan, manurāt, ir nu ļoti diskutējami) un jaunieša nepārdomāta un bezatbildīga rīcība (kas nu kuram gan skaitās bezatbildīgs), liekas kaut kā mazāk pārsteidzoša.
Lai gan nedomāju, ka tas ir kaut kas "nepiedodams" vai, ka to "nedrīkstētu" darīt vecāki cilvēki, pie jaunības trakuma pieskaitītu visas nakts noballēšanu un tad pa taisno uz darbu.

Jaunības trakums man saistās ar 2 lietām - viena ir savas identitātes meklēšana, eksperimentē ar izskatu, matu krāsas, pīrsingi, izdzīvot no īmo līdz hipsterfāzei, utt., šis gan tiešām tikai jauniešiem piestāv, pieaudzis cilvēks šādi eksperimentējot izskatās visai muļķīgi.
otrs ir drošības spilvena sajūta. Ja Tu esi jauns un stopē, eksperimentē ar apreibinošām vielām, tusē ar nepazīstamiem cilvēkiem, nodarbojies ar ekstrēmo sportu, tas viss ir okei, arī spēka ir vairāk. Man 20 gadu vecumā nebija problēmu ballēties visu nakti, aiziet uz darbu un pēc darba doties pa taisno uz bāru. Tagad pat bez ballītēm un dzeršanām, ja esmu gulējusi mazāk kā 6h, jūtos visu dienu nekā. Un tad vēl atbildība par ģimeni. Ja ar mums kas notiek, jā, vecāki, draugi pārdzīvos, bet kolīdz ir savi bērni, viss ir pavisam citādāk. Ja 40 gados ir spēks būt produktīvam pēc ballītēm, ja nav atbildību un ģimenes, lūdzu, turpiniet dulloties.
Tas jau nenozīmē, ka ar ģimeni/darbu dzīve apstājas, bet man šķiet, ka pieaugot mēs savās ekstrās kļūstam tomēr izvēlīgāki. Ja dara ko ekstrēmu (jaunu) tas ar instruktoru un izplānotu, ja grib atslābināties, tad tā vietā,, lai dzertu visus sū.. pēc kārtas, nopērk kaut ko baudāmu un kvalitatīvu, tā vietā lai stopētu, nopērk biļeti vai brauc ar auto un varbūt pats paņem stopētāju... Nu tā kaut kā prātīgāk to visu.

eksperimentē ar izskatu, matu krāsas, pīrsingi, izdzīvot no īmo līdz hipsterfāzei, utt., šis gan tiešām tikai jauniešiem piestāv, pieaudzis cilvēks šādi eksperimentējot izskatās visai muļķīgi.

Mjā...(t) Kāpēc lai pieaugušam cilvēkam nevarētu būt pīrsingi un dulla matu krāsa? Neko muļķīgu tajā neredzu, cilvēks mainās un eksperimentē visu dzīvi.

Manā gadījumā šī jaunības izbaudīšana bija to lietu darīšana, ko vairs nevarētu darīt esam jau tajā vecumā, kad jākļūst mazliet nopietnākai un atbildīgākai par saviem lēmumiem. Kad vēl mācījos vidusskolā, tās bija trakas ballītes, dažādas spontānās idejas, nedomāšana par rītdienu un dzīvošana tikai vienai dienai. Pēc vidusskolas beigšanas viena pati devos apceļot Eiropu un ne mirkli savu lēmumu nenožēloju. Ja tā padomā, arī tagad, 26 gadu vecumā, es neesmu kļuvusi par to nopietno pieaugušo. Es joprojām dzīvi tveru viegli, mīlu pasēdēšanas ar draugiem, mīlu interesantas laika pavadīšanas iespējas, taču nu jau tas viss ir iegājis citā kvalitātē. Tagad, salīdzinot ar tīņu gadiem, pasēdēšanas tiek ieplānotas, vairs neskrienu uz ballīti, ja otrā dienā ir darbs, rēķinos ne tikai ar sevi, bet otru cilvēku ar kuru esmu kopā, vairs neesmu tik egoistiska un uz sevi tēmēta persona kā agrāk. Katrā ziņā, man ir prieks, ka savulaik iztrakojos, taču, piekrītot K.C. viedoklim, es arī neuzskatu, ka ar vārdiem "jaunības baudīšana" obligāti jāsaprot ballītes, draugi un alkohols, jo katram tas veids kā baudīt dzīvi ir savs. Kāds jau 20 gados būs gatavs ģimenei un tādas ballītes viņam būs bijušas, nebijušas. Kāds gribēs iztrakoties, kamēr vēl jauns. Vēl kādam būs pilnīgi citas intereses. Kā nekā, esam tik dažādi. Katrā ziņā, tas, ka jaunībā obligāti vajag izmēģināt visas iespējamās apreibinošās lietas, man šķiet liels absurds, bet nu, protams, katram savs.

delusion, es nepazīstu nevienu pašu cilvēku, kurš līdz saviem, teiksim 30 gadiem nodzīvojis klasiskā izskatā ar dabiskiem, klasiskiem matiem, bez pīrsingiem, bez tetovējumiem, pēkšņi šautu vaļā un durtos, tetovētos, nomainītu visu garderobi un frizūru. Gribi teikt, ka tas nebūtu savādi? 15gadniekam absolūti normāli, bet vecumā ap 30?...
Parasti savs stils līdz tam vecumam jau ir atrasts. Un ja tie ir tie košie mati un drēbes ar spaikiem, tad lai ir, nav jau nekādu problēmu, bet vienmēr šim stilam ir saknes jau no pusaudžgadiem.

Savu pēdējo teikumu rakstīju atsaucoties uz q7 komentāru.

Un kas tur tāds? Man tuvojas 30 un es tieši nesen izdomāju, ka vajadzētu nokrāsot zaļus matus. Krāsa nopirkta, process notiks. Pusaudžu gados es vispār biju kārtīga un klasiski ģērbta meitene, eksperimentēt sāku tikai ap 20 un turpinu to darīt.
Jaunība nebeidzas ne 25, ne 30, ne 40 gados - cilvēks ir tik jauns, cik jauns jūtas, it sevišķi jau mūsdienās. Ciest nevaru stereotipu pilnos ļaudis, kuriem visu vajag iebāzt rāmīšos un izdomāt diagnozi, ja nesanāk.

Cilvēks ir jauns, kamēr viņš sevi par tādu uzskatu. Es vairs neesmu "zaļš gurķītis", bet joprojām jūtos jauns un ja gribēšu izdarīt kaut ko ārprātīgu, tad to arī darīšu. Domāju pat tad, kad man būs 50, 60, 70, kaut vai 100, es darīšu trakas lietas un jūtīšos jauns.:-)

Es tā īsti neteiktu,ka esmu izbaudijusi jaunības trakumu un nenožēloju to. Jā ballītes bija, bet šķiet,ka es viņās biju viss mierīgākā,jo ne alkoholu lietoju,ne pīpēju, protams 18gados sāku pīpēt,tas vienīgais kas tāds slikts, ar puišiem tikos,uz randiņiem gāju,bet neko vairāk par bucam un rociņām sadošanos neatļāvos.
Nu vispār mans jaunības trakums ,bija pirsingu duršana:-D, uzacī, mēlē ,degunā,nabā:-D, nu vairāk neka nav:-D. Narkotikas nēsmu lietojusi, šķiet neko tādu īpašu traku nēsmu darījusi:-D

Cik labi, ka ienācu cosmo, vismaz uzzināju, ka 30 gados jaunība jau ir cauri. :-D

blackpoetry cosmo daudz ko var uzzināt un saprast,ka dzīvo un domā pavisam nepareizi:-D