Ērzeli, neļauj tam cilvēka izstrādājumam iekļūt Tavās smadzenēs. Kā Tu ļauj sev kāpt uz galvas un vēl jo vairāk secināt, ka labāk būtu, ka Tevis neeksistētu.
Protams, pats pazemo savu draudzeni un liek viņai justies kā pēdējai niecībai. Un beigās ir balts un pūkains kā mazs kazlēns. Es Tavā vietā savāktu savas pēdējās pašapziņas paliekas un kā ar nazi nogrieztu to cilvēku no savas dzives, bloķētu no visiem iespējamiem sociālajiem tīkliem un numuru nobloķētu, lai dzīvo savu dzīvi.
Viens ir tas, ka Tu ilgojies pēc cilvēka, jo ir bijusi kopīga pagātne un nākotnes plāni, otrs, ir jābūt robežai, kuras dēļ vienkārši nedrīkst sevi pazemot.
Man ar bijušo pirms 3 gadiem bija kaut kas līdzīgs, biju diezgan drūmā posmā savā dzīvē, jo nebija darba, naudas, biju pabeigusi tikko universitāti. Un viņš mani vienkārši pasūtīja 5 mājas tālāk, jo uzskatīja, ka esmu bezmērķīga, staigāju pa darba intervijām, bet mani nekur nepieņem, problēmas ar vecākiem bija, vēl naudas nebija. Nekad nebiju lūgusi viņam nevienu centu. Sākumā bija smagi, rakstīju, zvanīju, bet teica, lai vairāk viņam nerakstu un nezvanu, meta nost klausuli. Pieņemu to, ka tā dzīvē gadās. Pēc kāda laiciņa atradu ļoti foršu darbu, jaunus izaicinājumus, kļuvu par brīvprātīgo slimnīcā, veltīju laiku sevis attīstībai. Un pēc kāda laika man sāka viņš rakstīt, ka nožēlo, ka tā izrīkojās ar mani, ka nebiju pelnījusi, gribēja mani atpakaļ, bet man bija viss pie vienas vietas. Man tas cilvēks vairāk neko nenozīmēja, gribēja mani satikt, lai varētu kaut kur aiziet pasēdēt un parunāt, es pateicu, ka nevēlos, lai man raksta. Man atkal sāka pārmest, ka vismaz kā pieaugušie varam tikties un visu civilizēti izrunāt, pateicu, ka nē un brutāli pasūtīju 5 mājas tālāk. Pirms kāda laika atkal rakstīja un nesen FB bildi ielaikoja, kaut nav manā draugu lokā.