Kaut ko es te rīta agrumā meklēju par matiem un beigās atradu rakstu nepavisam par to tēmu, kas man šobrīd interesē. Bet te ir viens citāts no, kā es pieņemu, izdomāta, erotiska stāsta:
-
" viņš lēnām atpogāja manu blūzīti un norāva džinsa šortus, turpinot skūpstīt ikvienu mana ķermeņa vietu, izņemot lūpas. Te nu es biju, tikai veļā tikko iepazīta puiša dzīvoklī, lūdzot dievu, kaut tikai viņš neapstātos. .... Es vairs nevarēju gaidīt, es pievilku viņu sev tuvāk, atpogāju viņa bikses un nolaidu zemāk, man vairs nebija pacietības tās novilkt tās pavisam. Es apviju savas kājas viņam ap gurniem un beidzot viņš iegāja manī. Paldies dievam, viņš neuzvilka prezervatīvu, un es varēju izjust viņa akmenscieto, milzīgo..."
-
Tālāk jau pašas sapratāt, kur tas stāsts virzās. Par ko es sāku domāt? Par to, kas tiem vīriešiem ir, ka viņi prezervatīvus apraksta tā itkā tie būtu nevis kā plāni gumijas aizsargi, bet kaut kādi cementa iemaukti. Dzīves laikā daudz kur internetā ir gadījies lasīt "man tie nepatīk, tie mazina sajūtas, mazina sajūtas"... Wtf! Ziniet, kas mazina sajūtas? Nevis mīlēties ar kaut kādu prezervatīvu, ar kuru tāpat var visu just, bet mīlēties bez ar tikko satiktu personu un pēc tam domāt, vai un kur būs jānodod analīzes klīnikā. Man pilnīgi tāda sajūta, ka šos stāstus raksta vīrieši, kuri lielās, ka var apstāties laicīgi utt. un tik lieli varoņi viņi ir, tādi tarzāni, kas pirmoreiz no alas izlīduši.
Es nesaprotu, kā svešs ar svešu var vispār gribēt to darīt bez. Arī orālo. Pat ja tas ir izdomāts stāsts vai dzīve.