Čau!
Man iestājies kaut kāds besis un apnikums, visi tikai sola, sola, sola un nekas nekustās uz priekšu. Noguru no tā, ka viss kaut kādā stagnācijā un nekas nekūst. Laikam periods tāds.
***
Vēl 2 dienas un atvaļinājums, 3dien jau prom.
***
Rīts iesakās ar zobārsta apmeklējumu. Un pirmo reizi es saskaros ar ārsti, par kuru varu teikt - **ce. Tiešām līdz šim tikai lasīju par sliktiem ārstiem, bet šī kundze ir pārspējusi visu. Arī viņas palīdze tāda pati, nu man reāli šoks. Neattiecinu to uz sevi, var redzēt, ka cilvēki no dabas tādi un pret visiem izturas kretīniski, bet kaut kādiem rāmjiem taču jābūt. Un goda vārds, poliklīnikās 100 gadus neesmu bijusi un nekad vairs arī neiešu. Man tiešām bija mute vaļā par to, kad ārste, liekot man pagaidu zāles, priecājusies un teikusi, ka redz, es nedēļu no sāpēm varēšu pa sienām rāpot.