Pārvākties pie drauga, kas dzīvo blakus vecākiem

Es vispār esmu pret kopdzīvi pirms kāzām. Tad nu apmēram vari nojaust manas domas šai sakarā... :-P Padomā ilgtermiņā, ko dzīvošama ar vecākiem nozīmēs. Visticamāk, viņš nekad nepārvāksies uz citu vietu un visticamāk dzīvos tur līdz pat vecāku nāvei, un tad saņems visu māju mantojumā. Tu gribi tādu dzīvi?...

Varētu, bet ne uz ilgu, kā pagaidu mājoklis, kamēr paši atrod savu.

Ja vecāki forši un nemitīgi nenāk ciemoties, mierīgi varētu! :)

Man tā šķiet lieliska ideja! Ir gan savs "stūrītis", gan arī tuvumā tuvi cilvēki :)

Lasot rodas iespaids, ka runa ir par drakoniem, ne 2.pusītes miesīgajiem vecākiem :D

Jums ir labāks variants, kur dzīvot? Dvīņu mājās dzīvo arī sveši cilvēki, un nekas. Labāk savā mājā Pierīgā ar dalītu pagalmu, nekā mazā, īrētā dzīvoklī, kur trokšņi ir visapkārt, nevis tikai pie vienas sienas, un katru vakaru jādomā, būs brīva vieta noparkoties vai nē. Bet, ja jums ir labāks variants, tad forši.

Neiesaku. Tur nekas labs nesanāks.

Lasot rodas iespaids, ka runa ir par drakoniem, ne 2.pusītes miesīgajiem vecākiem

:DDDDDDDDDDDDD

Varbūt var pie reizes savu viedokli balstīt ar dažiem argumentiem, kur tieši varētu būt problēmas? :-)

Ierosini uztaisīt kopīgu vakariņošanu pagalmā. Paskaties kā vecāki (jo īpaši māte) uzvedas. Ja viss ok, neredzu problēmu.

Šis ir tāds jautājums pie kura ļoti jāaizdomājas pirms rīkoties :)
Man personīgi tomēr gribētos drošāku privāto zonu, kur nav šāda veida riski.
Iespējams, jauksies tavā/jūsu dzīvē.. tikpat labi ja ir pārāk draudzīgi vecāki nebūs viegli, otrs gadījums kad nav draudzīgi vēl jo vairāk.
Neesmu piedzīvojusi negatīvu attieksmi, bet īsti nevaru iedomāties tādus vecākus ar kuriem būtu ar mieru dzīvot zem viena jumta. Tad jau labāk pieticīgāki apstākļi, bet savi.

Ja ar vecākiem ir labas attiecības un viņiem savā starpā ir labas attiecības, tad kāpēc gan nē. Bet nu es visticamāk to darītu tikai ar tādu norunu, ka tas ir uz laiku, līdz iekrāsim naudu savam miteklim, tā teikt taupības nolūkos, ja vien tas sanāktu izdevīgāk nekā īrēt dzīvokli citā vietā.
Ja draugs ir pielipis pie mammas un viņas viedokļa, tad nepiekristu, jo tas ātri vien sabojātu attiecības. Vismaz man nepatīk, ja mani salīdzina ar citām vīrieša dzīves sievietēm (bijusī, māsa, mamma, draudzene, kolēģe utt.) un tad māca, kā būtu pareizāk traukus mazgāt, zupu vārīt vai iepirkties.
Domāju, ka vecāki ar nav nekādi mazie bērni un saprot, ka jums ir vajadzīgs savs laiks un privātā telpa, gan jau vecāki nepētītu visus, kas pie jums ciemos brauc un savas plātsmaizes nestieptu cienastam, viņi nenāktu skatīties kā jūs istabas sakārtojuši un ko vakariņās ēdat, gan jau nebūtu tā, ka pie katra strīda puisis ietu pie mammas sūdzēties. :-D
Man pat šķiet nedaudz jauki, ka varētu brīvdienās vai kādās vakariņās pie viena galda pasēdēt, papļāpāt, kopīgi šašliku uzcept un dārzu parušināt. Ja vien viss ar mēru. :-D

Man pat šķiet nedaudz jauki, ka varētu brīvdienās vai kādās vakariņās pie viena galda pasēdēt, papļāpāt, kopīgi šašliku uzcept un dārzu parušināt. Ja vien viss ar mēru.

Un palūgt vīramātei bērnus pieskatīt, kad kniebienu sagribas.|-)

Atkarīgs no tā kādi vecāki, kāda ir viņu attieksme pret Jūsu privāto dzīvi, laiku, telpu.

Domāju, ka nebūtu sajūsmā. Kopīgas pasēdēšanas var sarīkot tāpat, bet fiziski un psiholoģiski svarīga būtu brīvība. Ja nu vienīgi uz laiku varētu, bet ilgtermiņā tas laikam nebūtu man.

Nē. Man ir 101 iemesls, kādēļ es labāk dzīvotu dvīņu mājā ar svešiem cilvēkiem un dalītu pagalmu, nekā kopīgu pagalmu un otrā korpusā vecākiem. Bet es esmu ļoti ne-ģimenisks cilvēks. Man uzreiz nāk prātā tas, ka ciemiņi nevarētu braukt, atpūsties pagalmiņā, jo vecāki lūrētu no logiem, piedāvātu visu ko, nāktu runāties un ko tik vēl ne. Īpašums noteikti ir vecāku, gan jau abi korpusi un tad ir skaidrs, kurš ir saimnieks. Nepatiks tas, šitais un neuzdrošinies vēl puķes iestādīt, nepareizajā kvadrātmetrā būs. :D
Es redzu tikai drakonus.. :D

Ja Tu esi droša, ka būsi savā galā saimniece un ka kopējā teritorijā lieliski sadzīvosiet, tad, jā.
.
Bet tā apšaubu šāda projekta dzīvotspēju. Ja tie būtu tikai kaimiņi, tad vēl. Bet vīrieša vecāki... Tad jau uzreiz vienā mājā, ne it kā nodalītā saimniecībā.

Man bija tāda iespēja, abi ar vīru izlēmām, ka nē un nē. Neticu, ka būs pilnīgs privātums. Tāpat redzēs kad un cik bieži esat mājās, gribēs zināt, kur esat un kad būsiet. Vecākiem vajadzēs palīdzību kopējā pagalmā, tāpēc, gan jau, nāksies ziedos brīvdienas un miegu, jo redzēs, ka mājās un nenākat vēl palīgā :-D Par draugiem un radiem piekrītu, brauks ciemos un tusēs, nu nāks viņi arī, bet ne vienmēr gribas sēdēt ar vecākiem. Nu es te tā sīkumainas ainas uzburu. Bet nu nē, ne pa kam. Pat ja labas attiecības, dzīvojot zem viena jumta viss var mainīties un tur tu nebūsi saimniece. Vienmēr zem palielināmā stikla.

Īslaicīgi (līdz 2 gadiem) un tikai tad, ja ir skaidri noteikts, ka vecāki nāk ciemos tikai pazvanot, pabrīdinot (nu kā parasti, kad dzīvo atsevišķi) un ka mēs maksājam īri un savu komunālo daļu kā par īrētu dzīvokli. Pie pirmās situācijas, kad vecāki ienāk bez brīdināšanas un šiverējas kā pa savu māju, es izsprāgtu ārā kā korķis, atpakaļ neskatoties. Es domāju, ka tas arī nozīmētu attiecību beigas, jo tur jau viss būtu pabojāts. Viss tas pats attiektos uz situāciju, ja tie būtu mani vecāki.
Bet nu cilvēki ir dažādi, skaties pati.

Es piekristu tikai tādā gadījumā, ja tas būtu tikai uz laiku (vēlams ne ilgāku par gadu, maksimums diviem). Nav svarīgi, cik lieliskas ir attiecības ar vecākiem, man nav pieņemami dzīvot ar saviem vai vīra vecākiem zem viena jumta vai kaimiņu mājā. Es nejustos brīvi, nejustos kā mājās, visu laiku prātā būtu, ka vecāki tepat blakus redz katru tavu soli. Justos kā cietumā un man tas būtu ļaunākais murgs. Par bērniem varētu aizmirst, jo es nemūžam nepieļautu, ka ir vēl kāds cilvēks bez mana mīļotā cilvēka, kurš katru dienu satiek mani man stāvoklī esot un pēc tam pēc bērna dzimšanas katru dienu bez izņēmuma. Es sajuktu prātā, ja man tā būtu.