Lepnus un attiecības

Lietišķais, TU?

Varbūt, vienkārši nesaskan?

Neviens no Tevis nosauktajiem.

Nespēja pieņemt neko citādu ārpus sevis? Ārpus sev pazīstamā?

Pirmajos randiņos notiek tāda savstarpēja vērtēšana - vai šis cilvēks man ir piemērots?
Reizēm viens teikums (pat ne vērsts pret to cilvēku).. var otram pateikt daudz vairāk par personību nekā spējam iedomāties. Tie vārdi var arī pilnībā noslēpēt interesi par otru. :-)

Pirmajos randiņos notiek tāda savstarpēja vērtēšana - vai šis cilvēks man ir piemērots?

Pilnīgi piekrītu! Un iespējams, ka tas otrs cilvēks pamanīja kādas radikālas atšķirības jūsu dzīves uztverē.
Iespējams, ka tas, kas vienam šķiet nevainīgs joks, tam otram cilvēkam var likties kā tabu, par ko, viņaprāt, kategoriski aizliegts jokot.
Nedomāju, ka tas ir lepnums vai iedomība, drīzāk principi un atšķirīga domāšana.

Manuprāt, pirmajos randiņos ( īpaši pašā pirmajā) lielu lomu spēlē satraukums, neviens tā 100 % nav tāds kāds viņš ir. Un tad var gadīties pateikt kaut ko neapdomīgu, kas nav tā domāts. Savukārt otrs cilvēks, kurš arī varbūt ir satraukts, to uztver vēl ačģārnāk un saasinātāk. Un tā izveidojas pārpratums.

Ja pirmajos randiņos man nāktos saskarties ar tiešu vai netiešu aizvainojumu, pat ja tas ir vienkārši neizdevies jociņš, tad diez vai kāds turpinājums sekos, jo ir stipri atšķirīga humora izjūta un uztvere par lietām. Un ja tādas lietas uzpeld jau pirmajā randiņā, tad otrajā, trešajā tu vienkārši saproti, ka tas cilvēks ir zābaks, ar kuru nav pa ceļam.
Lepnums un tamlīdzīgi sūdi galvā vairumā ir tām, kas atraida čali, jo viņš randiņā ieradies bez ziediem, piemēram. Un ja dāmai tā lakstu dāvināšana ir vitāli svarīga, bet kungam flokši ir pie vienas vietas, tad arī būs grūti.

Ja ir daudz stulbu joku, kas man nav pa ceļam, tad arī viss beigsies. Nu protams, ja randiņš nav desmit minūtes un var saprast, ka tāds vienkārši ir cilvēka stils.

Pirmie randiņi jau ir attiecības?(t) Neuzskatu par lepnumu pārtraukt to, kas nestrādā jau no paša sākuma. Ja nav kazai piena, tad nav!

Nē, tas nav lepnums. Tā ir pieauguša cilvēka rīcība - neiesaistīties kaut kur, kur līdz galam nepatīk/nesanāk.

Sākumā vispār noskaidro, vai tiri virspusēji ir viens otram pa prātam. Tad rok dziļāk. Ja sākumā nav, tad kas tur slikts normāli visu izbeigt?

Tas drizak butu stulbums turpinat kaut ko ar cilveku, kura jau besi kaut kas pasa sakuma, pieciest to kas nepatik, kaut kadu neizprotu iemeslu del

Kāda motivācija pēc pirmā randiņa, kurā jārij aizvainojumi, iet uz otro randiņu?

Kāda motivācija pēc pirmā randiņa, kurā jārij aizvainojumi, iet uz otro randiņu?

Bioloģiskais pulkstenis... Sievietes laime... Nu, parastie bubuļi, kas lien ārā no sabiedriskās domas skapja. :D

Ā, vēl, klasiskais: "Viņš izmainīsies, kad attiecības kļūs nopietnākas."

Varbūt pārprata, varbūt cita nav un nebūs, varbūt vajag iepazīt labāk un būs labi - vēl iemesli no malas. :D

Vai pēc viena randiņa var izspriest, der vai nē? Vai tomēr kādreiz pieļaujat vēl vienu?