Biju vēl nepilngadīga, kad pirmo un vienīgo reizi uzņēmu pašbildi vannasistabas spogulī ar kailu ķermeņa augšdaļu. Tobrīd man tas likās smieklīgi, bet, lai kāds to nepamanītu, it īpaši mamma, nākošajā rītā, braucot uz skolu, bildi izdzēsu - nestāvēs taču man telefonā bilde ar plikiem pupiem.
Nākamās dienas vakarā zvana telefons, skatos, ka zvana čalis, ar kuru pirms pāris mēnešiem sarakstījos, neko vairāk, bet es viņam īsti nepatiku, tāpēc viss pajuka, kaut gan draugi nepalikām. Nodomāju, ko šim vajag un pacēlu. Sasveicinājās, kaut ko teica un pēc tam pajautāja, lai atsūtu savu kailfoto arī viņam. Tajā brīdī man gandrīz apstājās sirds - sakritība vai tiešām kaut kādā veidā no mana telefona bilde nonākusi apritē. Neapjuku un droši teicu, ka aizsūtīšu, bet visi kailfoto glabājās drošā vietā, mājās, centos to visu teikt jokodamās, teicu, ka gribēšu kaut ko pretī un tādā garā, lai man pārzvanot vēlāk. Tā arī vairs nepiezvanīja un ceru, ka tā bija tikai sagadīšanās. Tovakar raudāju, jo nevarēju piedot sev savu stulbumu - kam man tas bija vajadzīgs. Tagad ir neliela paranoja no kamerām. Arī tad, kad istabā pārģērbjos, aizveru datoru un telefonam kaut ko uzklāju virsū, jo esmu nedroša, ka kāds nenovēro. Nākamajā dienā šķita, ka visa pilsēta uz mani dīvaini skatās un smīņā.
Vēl jo projām ceru, ka tā bija tikai sagadīšanās.