Ko domājat par šķirteņiem?

Varbūt tāpēc arī kļūst uzmanīgas, ka tu mēdz noklusēt svarīgus faktus par savu dzīvi :D

Kāda īsti ir atšķirība - biijusi laulība un šķīrās vai dzīvoja kopā 10 gadus un šķīrās? Manuprāt, tas pirmais gadījums pat labākā gaismā vīrieti parāda. :-)

Nu ja, kad satiekos ar meiču, man uzreiz ir jāsaka: Zini, esmu šķīries. :D
Mana laulība ilga ~7 gadus. Biju tik jauns un stulbs, ka apprecējos tādā vecumā. :D

Es nezinu... man tuvs cilvēks apgalvoja pretējo.. :D Laikam individuāli
:)
Labāk tikties ar šķirteni nekā ar precētu :D

Es tieši to pašu iedomājos - labāk jau šķirts kā precēts :D

Tobiš, ka meičām labāk patīk šķirteņi? :D
Mana pieredze gan liecina par pretējo.
Pēdējam piekrītu. :D

Mani arī parasti šis fakts dara bažīgu, jo ir slikta pieredze:
1) man vnm ir licies, ka vīrietis precēs tikai sev ļoti īpašu sievieti, līdz ar to man nebūtu īsti ticības par to, ka viss ir beigts un pa galan - manā gadījumā meloja, ka ir ticis pāri un beigās tik un tā atgriezās pie sievas, lai arī kopš šķiršanās bija pagājuši pāris gadi;
2) šādi cilvēki ir izbaudījuši jau laulības, laulību dzīvi - ja tā bijusi negatīva, tad visbiežāk vīrieši vairāk nesteigsies ar precēšanos vēlreiz, savukārt es neesmu bijusi precējusies un man noteikti vēlētos aprecēties;
3) ja vēl ir kopīgi bērni, tad ir pavisam čābīgi - jo zinu, ka citas bērnu es pieņemt nespēju.
Protams, katrs cilvēks ir savādāks, bet mana negatīvā pieredze noteikti jau nobremzētu visas attiecības saknē.

Mani netraucē, ka ir bijušas daudzas attiecības, bet sieva es gribētu būt vienīgā, tas tomēr ir tāds nopietns solis attiecībās.
Bet nedomāju, ka tas ir traucēklis, ņemot vērā cik daudzas laulības tiek šķirtas, zināmā vecumā satikties ar šķirteni ir diez gan neizbēgami.

Tnx par viedokli, Pakaramais!
1) mums bija milzīga ļubestība. Man likās, ka tā būs vnmr. Loģiski, ar gadiem tas viss izzuda. Tagad es vairs neticu tādām muļķībām, jo ir gan dzīves pieredze, gan kritiska domāšana.
2) kurš normāls cilvēks visp grib steigties ar precēšanos? Es jau saku, ka biju stulbs, kad to izdarīju.
3) paldies Dievam, tādu man nav!
Kaut kādā mērā man jāpriecājas, ka es apprecējos. Kāpēc? Jo tagad manī nav nožēlas, nav jāspekulē, kā būtu, ja būtu. Tagad es zinu, ka viss izvērtās vnk pakaļā. :D Zinu puišus, kas gadiem sēro un pārdzīvo, ka nepalika kopā ar lielu ļubestību. Manī nav tādas nožēlas.

Tu bērnus negribētu sanāk un priecājies, ka šķīries?

Mana vecuma pieejamie vīrieši dalās trīs lielās grupās: vecpuiši, atraitņi, šķirteņi (tie savukārt dalās ofic.šķirtie un tie, kas gadiem jau kopā nedzīvo, bet ir par slinku sakārtot papīrus); ja man būtu jāizvēlas, es laikam gribētu atraitni :-P Jo tam sieva toč vairs pa kājām nemaisīsies, vienīgā šaize, ka viņš tomēr visu laiku apzināti vai neapzināti mani salīdzinās ar bijušo (tas pats jāsaka arī par šķirteņiem); otrais manā izvēlē būtu ofic.šķirtenis, jo tas vismaz ir praties un viņam "dokumenti v porjadke", lai gan ar šķirteņiem, īpaši vēl, ja ir bērni... Nu tur visādi var būt, bet es esmu šaaausmīgi privātīpašnieciska. Noteikti negribētu "neofic.šķirteni" - ja jau ir par tizlu sakārtot papīrus, ko tad viņš vispār ir spējīgs izdarīt??? Un nekad mūžā (vairs) neķertos pie vecpuiša - ja cilvēks līdz pusmūžam ir nodzīvojis viens un juties labi, tad varbūt viņš ir dikten labs cilvēks, bet kopistiskai sadzīvošanai viņš vairs neder, viņš neprot un arī negrib dalīt savu dzīvi ar kādu citu.

Es priecājos, ka man nav jāsēro un jāīd saldi tekstiņi, tjipa, mēs kopā būtu tik laimīgi, viņa man bija īstā un vienīgā. :D Sanāk, ka man nekas nav jānožēlo.

kurš normāls cilvēks visp grib steigties ar precēšanos? Es jau saku, ka biju stulbs, kad to izdarīju.

Tagad es vairs neticu tādām muļķībām, jo ir gan dzīves pieredze, gan kritiska domāšana.

Steigties nevajag, bet gaidīt n-tos gadus es arī negribētu un tieši šī attieksme, kas ir radusies pieredzes rezultātā ir tā, kas atgrūž. Te jau neiet runa tikai par precību jautājumu. Es pat nemāku vardos izteikt, kas ir tas, kas jums šķirteņiem velkas līdzi -pārlieku liela piesardzība? Neticība?

Tobiš, ka meičām labāk patīk šķirteņi?

Ne gluži labāk patīk.. bet tas esot palielinājis interesi :)

Pašai nav gadījies, bet ja padomā no sērijas "kā būtu ja būtu", tad man droši vien šķiršanās faktors nebūtu liels traucēklis. Jautājums kāda ir attieksme pret bijušo sievu un kāds ir šķiršanās iemesls.

Sakrīt domas ar Pakaramais komentāriem. ;-)

Statuss šķirtenis pats par sevi man izteiktu visai maz :) Zinot situāciju, jau varētu domāt.

Man laikam nebūtu iebildumu pret faktu, ka vīrietis jau ir bijis precējies. Laiks iet un mums katram ir sava pagātne. Ar šķirteni ar bērniem gan neko neuzsāktu.

Mēs, šķirteņi, vnk nelolojam ilūzijas un nedzīvojam sapņu pasaulē, Pakaramais.

Es laikam neuzsāktu attiecības ar šķirteni, kuram būtu zem 30-35 gadiem. Ja vecāks un ja es pati arī būtu šķīrusies, tad tas būtu pieļaujams. Jo es tomēr gribu vīrietim būt pirmā sieva un vēlams vienīgā. Tas, ka viņam bijušas attiecības, man netraucē, bet, ja kādu viņš ir apprecējis, tas nozīmē, ka tā sieviete viņam tiešām ir bijusi ļoti īpaša un viņš vēlējies ar viņu nodzīvot visu dzīvi. Un iespējams nevienu citu viņš vairs tā nemīlēs. Es ar to nevarētu sadzīvot. Turklāt bijusī sieva no viņa dzīves visticamāk nepazudīs nekad, pat, ja bērnu viņiem nav.